Pat ja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija neiegūs savu pārstāvi Eiropas Parlamentā, tā ir izcīnījusi ļoti svarīgu uzvaru, vēlēšanām nemaz nesākoties. Pateicoties čekistu un nacionālistu sadursmēs novārdzinātajam “Jaunajam laikam”, LSDSP var likt lietā divus izteikti abpusgriezīgos politiķus – Juri Bojāru un Jāni Ādamsonu – un, izmantojot precedentu, rosināt tālāku diskusiju par pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu atcelšanu Latvijā. Vienlaikus šīs vēlēšanas ļaus partijai pārbaudīt (un sabiedrībai pārliecināties par) ne vien savu patieso popularitāti un pilsoņu atbalstu, bet arī analizēt Bojāra un Ādamsona faktorus balsojuma iznākumā un pirms pašvaldību vēlēšanām aprobēt revidētās priekšvēlēšanu platformas nostādnes. Izlasot LSDSP programmu Eiropas Parlamenta vēlēšanām, top redzams, ka partijas kādreizējais etatisms (kurš bija iesūcies visās 8.Saeimas vēlēšanu platformas vīlēs) ir krietni saplacis un valsts klātbūtne kļuvusi krietni gaumīgāka. Piemēram, vai tad daudzi būs gatavi iebilst pret lielākām ES budžeta subsīdijām mūsu lauksaimniekiem vai ierobežojumiem ārvalstnieku iespējām pirkt zemi Latvijā? Arī jaunu darba vietu radīšana, dzimstības palielināšana, dabas aizsardzība un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšana ar Briseles naudas injekcijām izklausās ne tikai kā politiski korekti lozungi. Vien noteiktā vēršanās pret “stratēģisko monopolu un galveno dabas resursu privatizāciju” uzjundī atmiņas par kauju par “Latvenergo”, vienlaikus radot šaubas par šī jautājuma atbilstību EP kompetencei. Vēl vairāk – LSDSP savā simtgades jubilejā cenšas atgriezties pie pašas vēsturē pārbaudītajām nacionālajām vērtībām, kas netiešā veidā sazīmējamas partijas attieksmē pret ES institucionālo nākotni. LSDSP noraida ne tikai federālu Eiropas Savienību (kas tik ļoti patīk gan TSP, gan PCTVL), bet arī spēcīgu ES prezidentu. Partija vēlas “nāciju Eiropu”, kuras konstitūcija būtu mazajām valstīm labvēlīga; ES pārvaldē katra dalībvalsts deleģētu savu komisāru, bet prezidentūra būtu rotējoša. Īpašus vārdus LSDSP laikam būs veltījusi slāvu minoritāšu partijām, runājot par pretošanos “viltvāržiem, kas paustu Latvijas neatkarībai naidīgas idejas”. Neba nu irstošā Sociāldemokrātu savienība, nule sabrukusī Latvijas Demokrātiskā partija vai vienģimeniskā Darba partija par konkurenti tiktu ieskatīta. Tiesa, partijai, kura vairākus gadus ir cieši sastrādājusies ar PCTVL bloku un kura pie viena valdīšanas galda apsēdināja D.Īvānu un Latvijas neatkarības pretiniekus, tomēr nāksies pierādīt, ka minētā nostāja ir noturīgāka par viegli aizkrāsojamiem priekšvēlēšanu uzstādījumiem. Partijas EP programmas teksts, kur ļoti plūdenā veidā savijas LSDSP vēsturiskie nopelni ar sociāldemokrātijas panākumiem Eiropas kontinentā kopš 20.gadsimta sākuma liek domāt, ka partija nejūtas pārliecināta par saviem sasniegumiem Rīgas Domē (vai tiešām to nemaz nav?!). Arī pašreizējo problēmu (korupcija, nabadzība utt.) uzskaitījums, kam neseko pozitīvie piemēri no valsts bagātākās pašvaldības pieredzes, rada līdzīgas pārdomas. Varbūt LSDSP cer, ka konkrētus risinājumus piedāvās pati Eiropas Savienība, jo priekšvēlēšanu programmā pieminēta Latvijas sabiedrībā droši vien iecienītā ideja par sociālo garantiju sistēmas unifikāciju? Nemaz nerunājot par šāda risinājuma faktisko iespējamību, unifikācijas sekas pieredzētu tikai nākamā paaudze, ne nākamais Eiroparlamenta sastāvs. Turklāt jāatceras, ka sociālo garantiju vienādošana paredz arī nodokļu sistēmas vienādošanu, un Latvijai šobrīd tas nav izdevīgi. Savukārt paļauties uz platformā solīto LSDSP piepulcēšanos EP visietekmīgākajam spēkam būtu mazliet riskanti – Eiropas Sociālistu partijas priekšvēlēšanu programma izvirza citas prioritātes, pilnīgi noteikti vēloties vienotu, uz federālu uzbūvi tendētu Eiropas Savienību, būtiski reformētu kopējo lauksaimniecības politiku (kas neparedz LSDSP aizstāvētās vēl dāsnākas subsīdijas) un vienmērīgu imigrācijas plūsmas sadali starp dalībvalstīm. Tāpēc katram pašam jāpaļaujas uz savu saprātu vien.
|
