Vai jēdziens “Eiropas nauda” ir kļuvis tikpat mitoloģisks kā savulaik, kad vārdu savienojums “Maskavas nauda”? Un kādi, Jūsuprāt, ir cēloņi šādas mitoloģijas pastāvēšanai ikdienas apziņas līmenī?
Tā patiešām ir mitoloģija. Eiropa piešķir naudu ar stingriem spēles noteikumiem par to, kā naudu izmantot. Mūsu ekonomikā ienāk vairāk naudas, bet mums ir arī pateikts, kā šo naudu tērēt. Ja dzīvojam ar apziņu, ka varam iztērēt vairāk, bet neesam sagatavoti, lai naudu iztērētu gudri un tādā veidā, ka būtu efekts ekonomikai, tad jēga no tā nebūs tāda, kāda būtu varējusi būt.
Es uzskatu, ka līdzekļu saņemšana no ES šobrīd nenotiek pārdomāti, jo nav rūpīgi izanalizēti Latvijas valsts plusi un mīnusi. Mums ir jāskatās samērā lielā mērogā, lai redzētu, kas ir tie plusi un atbilstoši – kur vajadzētu šos līdzekļus virzīt. Vajadzētu nevis vienkārši virzīt līdzekļus uzņēmējdarbības veicināšanai, bet lai šī uzņēmējdarbība dotu pozitīvu efektu un, ka tā rezultātā atrodam savas specifiskās nišas, kur varam tirgoties, sniegt tādus pakalpojums kā neviens cits. Ja uzņēmējiem pietrūkst resursi vai nav sākumkapitāla, tad šāda dāvinājuma nauda var dot lielu efektu, ja esam izdomājuši, ka tas ir liels pluss, ar ko valsts var vinnēt.
Šobrīd attīstības plāni par to, kā izmantot šo naudu, vairāk izskatās pēc tā, ka ir pārrakstītas Eiropas Savienības regulas. Eiropa saka, ka vajag veicināt uzņēmējdarbību, reģionālo attīstību, tad mēs tā arī uzrakstām, ka veicināsim uzņēmējdarbību, bet ko tieši un kas varētu būt tas Latvijas pluss, to mēs nezinām. Kas, Jūsuprāt, varētu būt šie plusi - nozares, kur šo uzņēmējdarbību orientēt? Ja skatāmies ģeogrāfiski tos plusus, tad Latvija nosacīti pozicionējas līdzīgi kā Honkonga vai Singapūra. Mēs esam tāds kā satelīts – starp Austrumiem un Rietumiem, un mēs varam koncentrēt drošākus, kvalitatīvākus pakalpojumus Austrumu pusei, kur tāds serviss vēl nav izveidojies, un varam palīdzēt Rietumu pusei iekļūt Austrumu pusē. Mums jāatrod tie veidi, kā piesaistīt fiziskā tranzīta priekšrocības.
Bieži Latviju salīdzina ar Īriju. Manuprāt, tas nav pareizi, jo Īrija ir pavisam cita veida attīstības modelis. Īrija vinnēja ar elektroniskajām lietām, elektroniskajiem norēķiniem un pakalpojumiem, turklāt Īrijai ir pavisam cita atrašanās vieta un līdz ar to pavisam cita stratēģija un citas izaugsmes iespējas.
Manuprāt, šī Eiropas nauda būtu jāvirza izglītībai, lai sagatavotu speciālistus, kas būtu spējīgi piedāvāt un apkalpot tādu tranzīta politiku, kas prastu izmantot ģeogrāfisko atrašanās vietu. Mēs redzam, ka Latvijā to naudu grib virzīt, lai veicinātu innovatīvus biznesus, bet nav jau apakšā intelektuālā potenciāla, kas to varētu pacelt. Neviens šajā virzienā nav strādājis, bet jāsāk būtu ar izglītību – jāattīsta tie izglītības virzieni, kas rada šo produktu, kam ir smadzenes un idejas par to, ko innovatīvi jaunu attīstīt. Tas būtu pirmais, kas jāizdara, jārada bāze, kas pēc tam varētu radīt uzņēmējdarbības idejas un varētu šos līdzekļus daudz efektīvāk paņemt.
Īrijas priekšrocība bija tā, ka valsts taktika bija izstrādāta jau pirms iestāšanās ES, tā jau darbojās, un vienā brīdī tur tika pateikts, ka tagad ieliekam visus līdzekļus izglītībā, aizmirstam uz kaut kādu laiku par sociālo politiku, vispirms mums jāsakārto izglītība, lai tā dotu stimulu ekonomikai un pēc tam varētu atrisināt visas sociālās problēma. Tur bija dzelžaina apņemšanās un bija mērķtiecīga rīcība. Īrijā tādas shēmas izglītības un uzņēmējdarbības veicināšanai jau bija izveidotas un Eiropas nauda nāca kā papildus avots. Latvijā mēs pārrakstām tās shēmas, kādas ir Īrijā, Somijā vai Zviedrijā, pārkopējam, bet mums nav nekādas bāzes un pieredzes un mēs īstenībā nezinām, vai tas šeit var darboties.
Ja mēs izmantojam tagad šos Eiropas Savienības finansu avotus bez reāla plāna vai konteksta izpratnes, tad kādas var būt sekas šādam līdzekļu ieguldījumam?
Mēs esam arī maksātāji Eiropas Savienības budžetā, mums ir papildus izdevumi. Ja mēs rēķinām valsts lielo fiskālo bilanci, tad tīri matemātiski mēs zaudējam, jo iztērējam visu, ko saņemam, plus vēl iztērējam, maksājot Eiropai. Ja skatāmies šo un nākamo gadu attiecībās Eiropa – Latvija, tad mēs saņemam vairāk, nekā maksājam atpakaļ, bet fiskāli – visu, ko saņemam no Eiropas, to mēs arī iztērējam. Ar to naudu, ko saņemam no Eiropas, mēs nesedzam maksājumus atpakaļ Eiropai. Valstij kopumā izdevumi pieaug, bet šī nauda mums būtu jāizmanto tā, lai mēs “ražotu” papildus nodokļu ieņēmumus caur papildus darbavietām, caur lielāku pievienoto vērtību, ko radām, proti, lai mums rastos efekts, kas rada lielāku nodokļu masu.
ES naudas politika ir tāda, ka nepiešķir līdzekļus vienkārši uzņēmējdarbībai, bet tur, kur normālos tirgus apstākļos kaut kas neattīstas, piemēram, ja uzņēmējam nav pietiekami daudz nodrošinājuma un viņam par to tiek atteikts kredīts vai arī uzņēmējs vēlas ražot jaunus produktus, kas ir riskanti un nav droša ienākumu gūšana un iespēja atdot kredīta resursus.
Cik lielā mērā pēc iestāšanās mainīsies Latvijas saistības pret ES?
Tā formula ir konstanta, kur ietilpst maksājumi no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), visi muitas maksājumi un trešais komponents ir maksājums no nacionālā kopprodukta. Eiropas Savienības budžets nosaka kaut kādu konstantu lielumu X, un ja pietrūkst līdz summai X, tad no visām valstīm nosaka, cik katrai jāmaksā no nacionālā kopprodukta. Jo lielāka būs mūsu PVN bāze, matemātiski mēs vairāk maksāsim, bet loģiski, ka tā proporcija, ko maksāsim, būs sen mazāka, nekā paliek mūsu pašu rīcību. Pieaug matemātiska daļa Eiropai, bet, jo lielāka būs PVN bāze, jo vairāk paliks līdzekļi dažādu politiku realizācijai.
Tātad, maksāšana ES ir atkarīga no tā, cik aktīva uzņēmējdarbība tiek veikta Latvijā? Protams, un jo lielāka nodokļa masa, jo tu maksā vairāk, bet daudz vairāk arī paliek valsts rīcībā. Ja mēs dabūjam līdzekļus no Eiropas un tos visus iztērējam, bet, ja tie izdevumi ir tikai korpusu izbūvei kaut kādiem institūtiem un nezinām, vai tas radīs kaut kādu ekonomisko efektu, tad tas paliek kā arhitektoniska vērtība, bet tam nav nekādas ekonomiskās vērtības.
ES tiek salīdzināta no eiroskeptiķu puses ar PSRS. Vai ir līdzība starp to, kā dala līdzekļus ES un to, kā savulaik tika dalīti līdzekļi sociālistiskās plānveida ekonomikas modeļa ietvaros? Man nebija iespēja darboties sociālistiskā plānveida ekonomikā. Kaut kādas līdzības var meklēt, jo tur arī katra republika kaut ko maksāja kopējā savienības budžetā. Tā kā Latvijas ekonomika tajā laikā bija ar augstu pievienoto vērtību, salīdzinot ar citām republikām, tad diezgan daudzi līdzekļi tika no Latvijas izņemti laukā un atdoti kopējā Savienības katlā. Princips ir, ka no visiem kaut kādu proporciju līdzekļu paņem, lai veidotu kopējo Eiropas Savienības budžetu. Arī PSRS tajās republikās, kur bija lielāki ražošanas apjomi, tika radīta lielāka nodokļu masa un tās maksāja vairāk par labu republikām, kuras bija atpalikušākas.
Vai ir arī negatīvas konsekvences šādā veidā organizētai līdzekļu dalīšanai, ar kurām Latvijai būtu jārēķinās? Jebkurš uzņēmējs un ekonomika kopumā ir atkarīga no tā, cik valsts valdība attiecīgajā brīdī saprātīgi nostrādā. Negatīvi būs tad, ja mēs maksāsim ES budžetā un izjutīsim, ka esam zaudētāji sociālā politikā un arī citās politikās, ka mums tā papildus ziedotā līdzekļu masa neradīs efektu, lai mēs šeit uzlabotu iedzīvotāju dzīves līmeni. Mēs vienkārši iztērēsim un no tā nebūs nekāda efekta, mēs būsim zaudētāji, jo mēs vēl atdosim kaut ko Eiropas budžetā.
Pašreizējā valdība kā vienu no savām prioritātēm, veidojot budžetu, nosaukusi ES? Ko šāda prioritāte attiecībā uz valsts budžetu nozīmē? Šajā brīdī, pirms referenduma valdība paziņo – mēs samazināsim izdevumus, jo visām nozarēm šajā brīdī tiek samazināti izdevumi par 50 miljoniem latu, lai atrastu šos 50 miljonus, ko novirzīt no ES saņemamo strukturālo fondu izdevumu finansēšanai. Ja velk šādas paralēles, tad tas ir ar ļoti negatīvu efektu, droši vien to vajadzēja izdomāt divus mēnešus ātrāk. Izrādījās, ka nav neviena lata, ko tērēt, lai apgūtu šīs ES finansētās programmas. Turklāt bija zināms, ka tas būs jāveic, tas tika mēnešiem plānots, bija zināms ES piedāvājums, cik tā katru gadu ir gatava piedāvāt līdzekļus un mums bija jāplāno, kā šos līdzekļus paņemsim. Šobrīd, kad skatāmies budžeta dokumentos, valdība ir ieplānojusi valsts budžeta ieņēmumu daļā 100 miljonus kā Eiropas strukturālo fondu maksājumus, pretī – valsts budžeta izdevumu daļā- valdība gatavojas no tiem iztērēt tikai 50 miljonus.
Kāpēc?
Es domāju, tas ir tādēļ, ka trūkst normālas ilgtermiņa politikas. Lai valdība varētu 2004.gadā turpināt realizēt politikas, kuras tiek realizētas 2003.gada valsts budžetā un tā grozījumos, saglabājot 2% deficīta līmeni no IKP, izrādās, ka ir jāizmanto arī ES avansētie līdzekļi. Tātad tieši struktūrfondu finansētiem pasākumiem labākajā gadījumā tiks izmantota tikai puse no ES ieskaitītās naudas. Te ir runa par prioritātēm – vai mēs pievēršamies ekonomikai, jo struktūrfondi lielākoties virzīti ekonomisko darbību veicināšanai, protams, arī sociālās politikas veicināšanai. Ja paskatās vairākus gadus uz priekšu, ir svarīgi saprast, kāda būs mūsu politika, lai nesvārstītos tādā veidā, ka politika katru mēnesi mainās.
Mēs jau vairākus gadus rakstām savu attīstības plānu, kas ir pamatdokuments un kas pasaka politikas virzienus un pasākumus, kādā veidā mēs gribam attīstīties, kas būs tie pasākumi, kur piesaistīsim ES līdzekļus. Un šiem pasākumiem ir jābūt tiem, kas visvairāk atbilst mūsu reālajai nepieciešamībai, mūsu reālajai prioritātei un priekšrocībām. Lai tas nav tā, ka mēs uzrakstījām plānu tikai tāpēc, ka mums to kāds prasīja. Nu, tad mēs tā paņemam un visus tos teikumus, kā Eiropai patīk, sarakstām, un tad būs viena politika, un realitātē būs vēl cita.
Kā mainījies šo gadu laikā Jūsu priekšstats par ES?
Ja tu lasi avīzes, tev ir viens priekšstats, ja tu satiecies ar reāliem cilvēkiem, kas strādā Eiropas Komisijā, tad ir cits priekšstats.
Es biju iesaistījusies procesos, kas saistīti ar SAPARD projektu uzsākšanu līdz detālajam sīkumam, es redzēju, kā tas funkcionē. Tas bija viens. Otrs, ka ES finansu politika ne ar ko neatšķiras no individuālas valsts politikas. Kas ir budžets? Budžets ir vienkārši maks, lai kaut kādu politiku nofinansētu, tā ir politiku kopsumma. ES arī ir virkne kopēju politiku un, lai to realizētu, tam ir jāsavāc nauda. Un to savāc no visu valstu maksājumiem.
Puse no visa šī ES maka aiziet lauksaimniecībai. Kopēja lauksaimniecības politika manā skatījumā ir ļoti stagnātiska. Iznāk tā, ka liela daļa uzņēmēju būtībā subsidē un dotē tikai to, lai cilvēks tikai paliktu pie zemes, lai neko nedarītu ar šo zemi. Būtībā nauda tiek maksāta kā zināms pabalsts vai pensija cilvēkiem, kuriem ir zeme. Tas man šķiet absolūti neloģiski. Tas pats notiek arī šeit Latvijā, ir 15% cilvēku, kuri kaut ko dara ar zemi, dod ekonomikai tikai 5%, visa pārējā ekonomika subsidē šo absolūti neracionālo, maz pelnošo nozari un lauksaimniecība kļūst kā sociāla politika.
Cik pamatota ir vīzija, ka Latvija varētu veidoties par ekoloģiskās produkcijas ražotājvalsti, ka tas varētu būt mūsu perspektīvais pluss?
Bijušais zemkopības ministrs Slakteris savulaik salīdzināja, ka ekoloģiskā produkcija ir kaut kas tāds kā cilvēks, kurš ir slims un nemazgājies, kurš nelieto medikamentus. Tāpat esot ar ekoloģisko lauksaimniecību, kur nelieto nekādas zāles, nekādus vitamīnus, nekādus minerālus un jautājums ir, cik tas viss ir perspektīvi un racionāli…
Tas ir atkarīgs no patērētāja, vai tas ir gatavas noticēt šai filozofijai par ekoloģiski tīro produkciju, tās vērtīgumu un maksāt par to. Ja tam nav pieprasījuma, nebūs piedāvājuma.
Par tūrismu runājot, var teikt, ka Latvijā ir ļoti daudz šo kluso nostūru, bet cik daudzi cilvēki ir gatavi sēdēt meža nostūrī un baudīt dabas klusumu? Cilvēki ir dinamiskas būtnes, un viņiem vajag daudz ko redzēt un daudz pakalpojumus piedāvāt, lai tas būtu saistoši. Latvijai izbraukt cauri var divās dienās, vienu otru vietu apskatīties, bet ir jābūt kādam objektam, kas ar kaut ko piesaista. Es nedomāju, ka tas būs kaut kāds bums. Ir jābūt nosacījumiem, kā mēs to pārdosim, bet tas prasa līdzekļus, lai izveidotu servisu. Nedomāju, ka uz šāda veida pakalpojumiem var ģenerēt lielu naudas masu. Jāņem vērā arī Latvijas klimatiskie apstākļi, jo te nav Ēģiptes Sarkanās jūras piekraste, kur 365 dienas gadā visu laiku spīd saule. Tūrists var atbraukt, bet līst lietus divas nedēļas, tāpat arī īsā vasaras sezona, kas nozīmē, ka biznesam jāpielāgojas ziemas sezonai, bet var nebūt sniega.
Cik pamatots ir viedoklis, ka ES paplašināšanās ir tikai un vienīgi tirgus paplašināšanās noteikta? Tirgus jau tagad ir atvērts. Ja skatāmies ES kopumā, tad Vācijas, Francijas valdība pirmkārt ir ieinteresēta aizsargāt savus ražotājus un, ja tie ir sasnieguši augstu ekoloģisko vai citu standartu, tad tāds standarts tiek prasīts visam ES tirgum.
Kur mūsu ražotāji būs zaudētāji vai kaut kādā mērā var tikt izslēgti no šī tirgus? Tas notiks tad, ja viņi nespēs pacelties līdz šim kopējam Eiropas standartam, un lielās valstis, spējot nodrošināt augstāku standartu, loģiski izstums vājākos ārā. Tādā mērā tā būs tirgus paplašināšanās esošo ES dalībvalstu ražotājiem. Otrs jautājums – cik patērētājs šeit ir pirktspējīgs un cik daudz patērēs šo produkciju? Latvija priekš ES ir ļoti mazs tirgus. Domāju, ka ES ir ieinteresēta Polijā, kur ir pavisam citi noieta apmēri.
Cik pamatotas ir veco dalībvalstu bailes no jaunajām? Vai šeit ir “aprakts potenciāls”, kurš varētu apdraudēt vecās ES dalībvalstis, konkurējot ar tām? Tas var mosties tad, ja ES nodokļu maksātāju nauda šeit tiek novirzīta ekonomikā tādā mērā, ka tā atmodina šo “gulošo brīnumu”, ja tā iedotu injekciju. Brīnumi nesākas nekur. Ja būtu bijis potenciāls, tad tas būtu attīstījies līdz šim. Ja šeit būtu lētais darbaspēks, kas tādā veidā paņemtu kapitālu no esošajām dalībvalstīm, ja te būtu brīvākas iespējas uzņēmējiem, kuri ar iestāšanos ES jutīsies drošāki un līdz ar to aizplūdīs kapitāls no esošajām dalībvalstīm…Man ir grūti spriest.
Kāda izskatās Latvija savā sagatavotībā vai nesagatavotībā un prasmē izmantot un piesaistīt ES resursus salīdzinājumā ar citām kandidātvalstīm? Šobrīd visas valstis strādā pie šiem dokumentiem. Tie šobrīd nav publiski pieejami, tāpēc nevar pateikt salīdzinoši, kā tiks izmantoti līdzekļi un cik lielā mērā tie tiks virzīti uz jau pastāvošo programmu pilnveidošanu. Latvijas gadījums lielā mērā ir tāds, ka mēs īstenosim programmas, kas pirms tam nav pastāvējušas.
Vai Jums ir savs nezināmais attiecībā uz ES? Nē, nav, jo es esmu tāds cilvēks, kurš tad, ja kaut kas notiek, izveido lielo bildi un saliek iekšā visus spēlētājus, lai varētu izprast un novērtēt. Es esmu savu loģisko shēmu izveidojusi un sapratusi, ka tur tāpat ir šīs politikas, kuras grib attīstīt un ir vēlme aizsargāt lielos zemes īpašniekus Vācijā vai Francijā vai kur citur, kas viņiem tad nodrošina stabilos ienākumus ar lauksaimniecības maksājumiem, un šādā veidā izkropļo lauksaimniecisko ražošanu vai vispār ekonomiku Eiropā. Un tad vajag atrast mehānismu, kā tu tādai politikai savāc naudu.
Vai, Jūsuprāt, ES bez paplašināšanās nebūtu varējusi tālāk pastāvēt? Nē, tam es nepiekrītu.
Vai tirgus globalizācija nav automātiska kopienas paplašināšanās, kas ES paplašināšanās jēgu mazina? Nekur jūs neatradīsiet, ka kaut kur ES vai Eiropas Komisijā tiktu analizēta tā politika, kāda līdz tam ir tikusi realizēta. Paradokss ir tāds, ka būtībā ES politika darbojas visu laiku radot kaut ko jaunu, tādējādi radot savas pastāvēšanas nepieciešamību caur jaunām idejām, atstājot nastu, kas jāvelk līdzi un kas izriet no visām iepriekšējām politikām vai virzieniem, kādi pirms tam ES realizēti. Nekad nenotiek apstāšanās un atskatīšanās atpakaļ. Ja vienā brīdī kāds sāktu analizēt, cik tas ir veiksmīgi un vajadzīgi, tad varbūt arī sāktos kāds sairšanas process. Lai noturētu kopienu, visu laiku tiek dots kāds jauns dzinulis, veidojot jaunas institūcijas, izstrādājot jaunus virzienus, politikas, un tas dzen to mašīnu uz priekšu.
Kā pēc ES paplašināšanās mainīsies mūsu ekonomiskā sadarbība ar Krieviju? Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka politikā vairāk strādā ekonomiskās un mazāk politiskās intereses. Ja ir kaut kas izdevīgs, tad ekonomika to izmantos. Nedomāju, ka sadarbība mazināsies un es domāju, ka Latvijai ir jāprot izmantot sava atrašanās vieta Krievijas kaimiņos.
Vai Jūs referendumā nešaubīsieties par savu izvēli? Es neticu, ka ES tāda kā pašlaik var ilgi pastāvēt, man šķiet, ka tas ir tik smagnēji. Pie visa tā mehānisma, kā tas funkcionē, pie tās birokrātijas, es neticu, ka tādā izskatā tas var ilgi pastāvēt. Nav tā, ka es aizeju un bez domāšanas pasaku “jā”. Ja ņemam Latviju, kas paliktu viena pati ārpusē un līdz ar to tā būtu valsts ar neskaidru politiku un nedroša, tad varbūt tā tiktu atslēgta no visas pārējās pasaules.
Ir jau iespējams izstrādāt neitralitātē balstītu valsts politiku, bet vai ekonomiski valsts pastāvēšana ārpus ES ir iespējama? Ja Latvijai būtu bijusi stingra, tālejoša, mērķtiecīga ekonomiskā politika visus tās pastāvēšanas vairāk nekā desmit gadus, tad… Bet tādas politikas nav bijis, ir tikai ātro jautājumu risināšana, ļoti īstermiņa politika, sociāli populistiska politika, lai parādītu pretimnākšanu cilvēkiem, bet ekonomiskā politika tai pat laikā ir bijusi vairāk tāda savu lietu sakārtošana, un tas ir tas skumjākais. Ir bijusi ātrā privatizācijas sakārtošana, tad jautājums – mēs esam tik daudz privatizējuši, bet cik no tā visa esam ekonomikā ieguvuši, tas devis pievienoto vērtību? Tāpēc kaut kādā mērā ES piespiedīs valsts pārvaldītājus kļūt mērķtiecīgākiem vai prognozējamākiem, varbūt ieliks kaut kādos rāmjos un liks pieskaņoties vismaz kaut kādai politikai. Ja valsts būtu bijusi stingra un mērķtiecīga, tad mēs nebūtu starp tām valstīm, kurām ir viszemāk attīstītais ekonomikas līmenis.
Un ES tagad liks Latvijas politiski darboties ilgtermiņa mehānisma ietvaros? ES pastāv šī sešu septiņu gadu ekonomikas plānošana. Tagad ES darbojas 2000. gada līdz 2006. gada rāmjos, te tiek definēta politika septiņiem gadiem, ar fiskālo rāmi, kas nepieciešams, lai šo politiku realizētu. Tas nozīmē, ka Latvija var dzīvot savu gaitu un mēģināt katru gadu tam visam pielāgoties, bet mēs varam izmantot šo priekšrocību, jo Latvijā nekad nav bijusi plānošana, kas garāka par vienu gadu, pēdējā laikā plānošana vispār mainās katru mēnesi.
.gif) | Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu. |
|
