Sliktākais un labākais scenārijs [2]

Vai ir iespējams pateikt, kur Latvija atradīsies tad, ja tā nobalsos “par”, un kur atradīsies tad, ja nobalsos “pret”? Kāda būs Latvijas ģeopolitiskā vieta, nākotnes pozīcija, reālā vieta?

Sāksim ar “par”, laikam tā ir vieglākā atbildes daļa. Ja Latvija ir “par”, tad tā piedalās divās lielās organizācijās, to lēmumu pieņemšanas mehānismos. Es slikti zinu NATO lēmumu pieņemšanas mehānismu, par to man nav komentāru. Bet es zinu ES lēmumu pieņemšanas mehānismu – mēs piedalāmies visā kopējās un ārējās drošības politikas formulēšanā, kopējā drošības un aizsardzības politikas formulēšanā. Tas nozīmē, ka kopienas ietvaros mēs esam līdzvērtīgi spēlētāji arī t.s. lielajām valstīm. Protams, ES ir 25 valstis, un ar to ir jārēķinās – lai kaut kas tiktu noformulēts, vajag lielāko daļu valstu vairākumu, kā arī ir nepieciešams, lai neviens nebūtu “pret” šo politiku.

Bet, ja nobalso “par”, tad – piemērām, Latvija ir tālāk no Krievijas?

Drīzāk tuvāk Krievijai, jo mēs formulējam politiku attiecībā pret Krieviju, kādu ieņem citas valstis, kas ekonomiski, militāri un ārpolitiski ir pietiekami spēcīgas. Es domāju, ka tajā mirklī mēs drīzāk esam tuvāk Krievijai, kaut ko ietekmējam arī Krievijā – pastarpināti, bet tomēr ietekmējam. Ja mēs nobalsojam “pret”, tad mēs esam tālāk no Krievijas savas ietekmes ziņā uz to. Un tad tikai Krievija nosaka, cik tuvu viņa grib būt mums. Tad mēs tieši strādājam ar Krieviju un tādā nozīmē esam tai tuvāk.

Respektīvi caur ES Krievija ir spiesta rēķināties ar Latviju, kā ar citām valstīm...

Jā, tas būtu vienkāršoti, man liekas, ka Krievija ir spiesta rēķināties. Mēs strādājam ar to, jo viņi grib kaut ko no ES, kuras daļa esam mēs, un mēs kaut ko gribam no Krievijas. Piemēram, lai tarifi nebūtu diskriminējoši dažādos virzienos, lai Krievijā būtu preses brīvība, mēs strādājam, piemēram, ar Čečenijas jautājumu. Tad mums ir iespēja strādāt ar Krieviju. Ja tas tā nav, tad mums paliek bilateriālas attiecības, un, protams, tad Krievija nosaka, kāda ir dienas kārtība, vai tāda vispār ir.

Un krievu bažas, ka tiek būvēts jauns Eiropas mūris gar viņu robežu nav pamatots?

Es domāju, ka tā ir vienkārši retorika, tas galīgi nav pamatots. Ja Krievija to saka, tad nav konsekventa savā politikā. No vienas puses – ko viņi grib? Izteikti tuvināties ar ES, iesaistīties visā politiskā un drošības dialogā, būvēt t.s. četras brīvību telpas; novembrī viņi mēģinās formulēt, ko saprot ar ekonomikas telpu, tālāk viņi runā par to, ka vajadzētu bezvīzu režīmu kaut kādā pārskatāmā nākotnē. Krievija īstenībā ES paplašināšanos drīzāk uztver kā iespēju, ka viņi ir arvien tuvāk Eiropai. Nekad, strādājot Briselē, es neesmu dzirdējis, ka Krievija saka, ka tagad ir mūris uzbūvēts, taisni otrādi.

Vācu laikrakstā Die Zeit tika publicēts publicista Viktora Jarofejeva raksts par to, ka tiek būvēts jauns Berlīnes mūris, kuru sauc par Eiropas mūri, ar fotogrāfijām no visu Baltijas valstu robežām ar Krieviju.

Tas pilnīgi nav tā. Krievu reālā politika galīgi nav vērsta tajā virzienā. Tas, ka viņi čīkst...

Tā ir publicistika...

Īstenībā problēma ir ļoti minimāla, nedaudz ar dažām precēm, piemēram, ar tēraudu. Piemēram, Latvija ieved no Krievijas, ja nemaldos virs 50 000 tonnām tērauda. Tas nav nekas milzīgs. Es pieņemu, ka citas valstis to dara daudz vairāk, bet tik vai tā – tas nav nekāds astronomiskais apjoms.

Drīzāk tas, ko Krievija šobrīd dara, ir tāpēc, lai iegūtu labākus nosacījumus kaut kur citur. Retoriski sakot – mums pasliktinās situācija, bet uz tā rēķina – jūs mums nākat pretī bezvīzu režīma jautājumos vai Kaļiningradas jautājumos, kas arī tika darīts.

Tā ka, esot ES, sadarbība ar Krieviju mums kļūs daudz konstruktīvāka, bet caur citu ietvaru. Ja mēs esam ārpusē, tad mēs attiecībās ar Krieviju esam pilnīgi atkarīgi no tā, ko grib Krievija. Vienīgais, ko mēs varam – neakceptēt dienaskārtību, bet mēs to ne mazākā mērā nenosakām. Un tas ir līdzīgi arī uz citām pusēm, citos attiecību virzienos. Tā ka – ja mēs esam ārpusē, tad mums nav nekāda ietekme uz kaut ko, ja neskaita caur NATO. Bet divpusēji mēs neko nevaram izdarīt, piemēram, tirdzniecības politikā starp vairāk nekā 140 valstīm, kas ir Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tur spēks ir tikai grupām, un mēs esam ES grupā, kur darbu veic ES Komisija, kurai ir pieredze, pietiekami liels cilvēku potenciāls, aiz kura stāv diezgan liels ekonomiskais potenciāls.

Un tomēr, kur Latvija atrodas, ja nobalso “pret”?

Ģeogrāfiski tā atrodas turpat, vēsturiski – turpat, kur vienmēr ir bijusi, perspektīvas ietekmēt starptautiskos procesus ir ļoti limitētas. Gadījumā, ja iestājamies ES, iespējas ietekmēt procesus ap sevi un arī plašāk ir stipri palielinātas. Protams, no draudu viedokļa skatoties, tad mēs varam labāk piedalīties draudu novēršanā, kolektīvi piedalīties.

Vai Jūs esat saskāries ar izteikumu, ka ”vecajai Eiropai” ir bailes no “jaunās Eiropas”?

Jā, nesen – pirms divām dienām es piedalījos diskusijās Vācijā par kopējo drošības un aizsardzības politiku un dubulto iestāšanos ES un NATO, un moderators mēģināja provocēt ar jautājumu par veco un jauno Eiropu. Man šķiet, ka šis dalījums ir mākslīgs. Protams, daļā sabiedrības, it īpaši Vācijā un Francijā, ir izveidojies priekšstats no medijiem, ka ir kaut kāda jaunā Eiropa, kura grib tikai naudu, bet kurai nav un kuru nu nekādā ziņā neinteresē kopīgās vērtības. Taču tas galīgi nav taisnība.

Bet, piemēram, Irākas kara sakarībā Polijas un Amerikas attiecības ietekmēja ne tikai nauda, bet arī citi līmeņi.

Bet tagad mēs runājam par uztveri un par to, kāda ir šī uztvere – ka mēs gribam naudas daļu, bet politiku vēlamies taisīt pilnīgi neatkarīgi. ES pieņem drošības apakšējo slieksni, vienīgi kopīgo pozīciju, un, manuprāt, nekad neesam izlēkuši ārpus tās. Arī Viļņas desmitnieka paziņojums nebija nekāda ziņā pret šo politiku. Tāpat attiecībā uz Starptautisko krimināltiesu, Latvija pilnīgi pieņem to kopējo pozīciju, kas ir ES, to pieņem arī pārējās kandidātvalstis. Visa jezga, kas rodas starp Veco un Jauno Eiropu, ir mākslīgi radīta. Vai Vecajā vai Jaunajā Eiropā ir lielā mērā Dānija, Lielbritānija, Portugāle vai Spānija, un tādā veidā, vai tad tā ir Vecā Eiropa vai pusjaunā Eiropa?

Bet šajā gadījumā ar to tiek domātas postkomunistiskās valstis.

Es tomēr nekad neesmu saskāries ar šādu dalījumu. It īpaši pēdējos mēnešos, kad mēs esam līdzvērtīgi spēlētāji pie sarunu galda, es nekad neesmu jutis neuzticību pret jaunajām valstīm. Vismaz augstāko diplomātu līmenī tā nekad nav bijis. Es nedomāju, ka pastāv bažas par to, ka jaunās valstis veido kaut kādu jaunu bloku, kas veido pilnīgi jaunu ārpolitiku. Tas, kas ir izveidojies, vismaz daļā valstu, ir uzskats, ka ES militārajām spējām nav jābūt pretrunā ar NATO, un šis uzskats ir izveidojies varbūt tieši pateicoties jaunajām valstīm, jo mēs saprotam, ka NATO ir arī sava loma Eiropā un tai nav jābūt pretrunā ar to, ko ES dara drošības un aizsardzības sfērā. Un man liekas, ka šo attieksmi no jauno dalībvalstu puses ir daļēji pārņēmušas arī vecās dalībvalstis, un attieksme pret NATO vairs nav tik kontroversiāla, vai vismaz kontroversialitāte ir samazinājusies.

Bet varbūt ES politika drošības jomā ir arī pretrunīga?

Teorētiski tas ir iespējams, bet es šobrīd neredzu tādu virzienu. Pat četrinieka (Francija, Vācija, Luksemburga un Beļģija) paziņojums nav kontroversiāls virziens. Briesmas ir tikai teorētiskas, ka varētu būt vēl kādi militārie spēki, kuriem nav sasaiste ar NATO un, kas kaut kādā situācijā varētu radīt problēmas. Ja mēs to visu skatāmies saistīti, tad mūsu militārā kontribūcija ir īstenībā tā pati kā tā, ko dodam NATO. Mēs neko jaunu paralēli neveidojam. Tas nozīmē, ka dalībvalstis neveido divas dažādas aizsardzības struktūras un, protams, paliek jautājums par komandcentriem. Ir jautājums par to, vai ir vēl nepieciešams jauns plānošanas štābs, vai pietiek ar to, ko mēs varam izmantot vienošanās ietvaros starp ES un NATO. Latvijas skatījums un ļoti daudzu – gan veco, gan jauno dalībvalstu skatījums ir tāds, ka mēs varam atrast ļoti labu sinerģiju.

Maija beigās franču filozofs Deridā kopā ar vācu filozofu Habermasu nāca klajā ar aicinājumu saliedēt Veco Eiropu un nosaukt to par Kodoleiropu, kura veidos jaunu ārpolitiku, un šajā viņu versijā vispār netika ņemts vērā fakts, ka Eiropa pēdējos gados ir savādāka, un ka Austrumeiropas valstis vai kandidātvalstis arī ir spēlētāji iekšējā politikā. Viņi uzskatīja, ka Eiropas drošības politiku un ārpolitiku var glābt tikai ar vecajām valstīm, saglabājot to ilūziju, kāda bija pēc kara Eiropā. Kā Jūs skaidrojat, kāpēc šie vadošie Eiropas intelektuāļi radīja šādu aicinājumu?

Es domāju, ka tā ir tomēr emocionāla reakcija. Maijā bija ļoti daudz emocionālu reakciju. Arī, piemēram, ASV. Varbūt nebūtu korekti veikt salīdzinājumus uz šo emocionālo reakciju mirkļu bāzes. Arī starp Vāciju un Franciju un starp Vāciju un Itāliju bija ļoti daudz emocionālas reakcijas, kas attiecas uz izteikumiem Eiropas parlamentā. Taču tās visas ir aizmirstas. Es domāju, ka tas ir viens no ES pozitīvajiem aspektiem, ka – ja arī kaut kas uzliesmo, tad tomēr agrāk vai vēlāk atrodas saprātīgs risinājums, vai vienkārši abas puses saprot, ka nu ir aiziets par tālu un atgriežas pie normālas sadarbības. Es nekad neesmu jutis, ka veidotos kaut kāda vecā kodoleiropa, kas pārējo atstāj ārpusē. Vismaz ES ietveros, praksē to nekad nav mēģināts realizēt.

Bet, varbūt, ka kāds pamet ideju, un var sākt šī kustība virzīties?

Izslēgt nekad neko nevar, un – varbūt valstīm ir dažādas ambīcijas, bet es tiešām neredzu, ka tā tas varētu notikt, jo ES valstis ir tomēr ļoti cieši saaugušas savā darbībā un pasaules redzējumā. Lai arī dažkārt parādās atšķirību nianses, bet kopējā pieeja ir diezgan līdzīga, tāpēc es neredzu, ka varētu sašķelties valstis.

Ja mēs analizējam to saturu, kas ir Jaunajai Eiropai, ja mēs tomēr lietojam šo terminoloģiju, vai ir kaut kādi īpaši parametri, kas to raksturo? Mēs, kaut vai vēsturiskās pieredzes dēļ, nevaram viņus likt kā līdzvērtīgus partnerus.

Jūs mani kaut kā visu laiku dzenat nedaudz strupceļā, jo mēs kaut kā nedomājam tādā veidā. Es esmu pozitīvi lādēts tajā virzienā, es to tā neredzu, jo kāpēc jāmeklē tas, kas nenotiek!

Bet fakts, ka kandidātvalstīm ir cita vēsturiskā pieredze ir nenoliedzams! Nevar būt, ka mūsu vēsturiskā pieredze neietekmē kaut vai vietu došanas kvalitāti un visas pārējās kvalitātes, kas politikā figurē.

Bet vērtības ir tās pašas. Politikas pamatā ir vērtības.

Jā, bet Vecajai Eiropai ir viena vērtību sistēma.

Es domāju, ka jaunajām valstīm ir tāda pati vērtību sistēma. Pieredze ir savādāka, tas nozīmē, ka mēs esam vairāk jūtīgi pret to, ko sauc par draudiem un nesenā pievienošanās NATO mums liek stipri pozitīvi uztvert NATO kā organizāciju un tās lomu. Šajā ziņā varbūt ir atšķirība, bet vērtību sistēmas nav pretrunīgas.

Kas ir tā kopīgā vērtību sistēma?

Kopīga vērtību sistēma ir tā, kas balstās uz cilvēktiesībām, demokrātiju, likuma varu, uz sadarbību, nevis spēku, lai kaut ko atrisinātu. Tas varbūt ir grūtākais ceļš, bet konfliktu risināšanai vispirms izmanto diplomātiskos ceļus, un tikai tad nākamos līdzekļus. Tas ir līdzīgi gan vecajām, gan jaunajām dalībvalstīm. Es nedomāju, ka mēs savādāk nekā Vācija vai Francija redzam Tuvo Austrumu konfliktu.

Mēs jau it kā izvēlējāmies atbalstīt ASV pozīciju.

Tuvajos austrumos “Ceļa karte” ir gan Amerikas, gan ES vienots produkts, un ES valstis un ES kopumā arvien atbalsta šo “Ceļa kartes” realizāciju, neraugoties uz tām grūtībām, kas ir.

Bet Irākas gadījumā?

Irākas gadījumā ES vienkārši nespēja vienoties, jo šeit – gan starp vecajām, gan starp jaunajām valstīm radās daudz atšķirības.

Bet kāpēc radās šīs atšķirības tieši starp jaunajām un vecajām valstīm?

Es domāju, ka ne tik daudz starp jaunajām un vecajām. Drīzāk problēma radās Drošības padomē (DP). Problēma ir vairāk ar DP, mazāk ar ES, jo DP ir pārstāvētas atsevišķas ES dalībvalstis, nevis ES kopumā. Es domāju, ka tur radās problēma, kas automātiski pārcēlās uz ES. Tajā pašā laika neviena no ES vecajām vai jaunajām valstīm nepārkāpa to līniju, par ko vienojās viss piecpadsmitnieks, piedaloties desmitniekam. Apakšējais slieksnis netika pārkāpts.

Vēl, kas ļoti būtiski ietekmē, vismaz manā skatījumā – ir dažādas attieksmes pret ASV, jo mēs apzināmies ASV lomu gan Latvijas neatkarības atgūšanā, gan Krievijas karaspēka izvešanā. Protams, te ES valstīm arī bija loma, bet tas parādīja, ka ASV dažkārt rīkojoties atrisina ļoti būtisku problēmu, mūsu gadījumā tā bija izšķiroša problēma, kas tika atrisināta ar ASV atbalstu. Tāpēc, es domāju, ka emocionālais faktors ir līdzīgs arī citām valstīm, kas tagad pievienojas ES. Bet, ja ES valstis būtu vienojušās par kaut kādu augstāku slieksni, es neredzu nekādas problēmas šo jautājumu risināšanā.

Ja Latvija, Lietuva un Igaunija iestāsies ES, vai tādā gadījumā ES politika attiecībā uz Krieviju stratēģiski varētu mainīties?

Tā mainīsies neatkarīgi no tā, vai mēs iestāsimies vai nē, jo šobrīd esošā kopējā ES politikas stratēģija tiek pagarināta līdz nākamā gada vasarai, tātad jebkurā gadījumā tā tiek arī pārformulēta, kur arī ir mūsu ietekme. Taču būtu par stipru teikts, ka tā tiek pārformulēta tikai tāpēc, ka ES iestājās Latvija un Igaunija. Drīzāk tā tiek pārformulēta, vadoties pēc tās pieredzes, kas ES ir attiecībās ar Krieviju. Protams, mūsu pieredze attiecībās ar Krieviju ietekmē šo kopīgās pozīcijas veidošanu.

Vai var teikt, ka Baltijas valstīm ir īpaša pieredze, kuru pareizi izmantojot varētu mainīties ES politika? Vai tiek apzināts, ka Baltijas valstīm ir kādas īpašas zināšanas par Krieviju? Varbūt, ka nemaz nav šādu īpašo zināšanu?

Es drīzāk piekristu pēdējam apgalvojumam. Mums ir pieredze, bet īpašas zināšanas par to, kā darboties ar Krieviju, mums nav vairāk kā, piemēram, Lielbritānijai. Krievija arī atrodas attīstībā, tā nav tā pati Krieviju, kuru mēs pazinām, kad bija Padomju Savienība. Mums ir vēsturiskā pieredze, kas mums liek būt piesardzīgiem attiecībās ar Krieviju dažos jautājumos, mēs varam vērtēt reālos darbus. No šī viedokļa, protams, mums varētu būt ietekme, jo mūsu vēsturiskā pieredze ir būt piesardzīgiem. Tas nozīmē, mēs gribam redzēt ne tikai to, ka kaut kas tiek apsolīts, bet arī, ka kaut kas tiek darīts. Es nedomāju, ka mēs varētu dot kaut kādu fantastisku pienesumu, ka ES attiecībā uz Krieviju mainītos pašā saknē. Krievija ir partneris ES, un tas ir arī mūsu interesēs.

Vai Krievija varētu kādreiz kļūt par ES dalībvalsti?

Es domāju, ka nē.

Kāpēc?

Tā varbūt ir spekulācija, bet pirmkārt – pašu Krievijas ambīciju dēļ.

Es pagājušajā nedēļā tikos ar Grigoriju Javlinski, kura mērķis ir, lai Krievija 20 gadu laikā iestātos ES, un viņš darīs visu, lai tas tā notiktu.

Tas ir jauki, ka tāds mērķis ir, jo tas nozīmē, ka Krievija mēģinātu izpildīt visus trīs Kopenhāgenas kritērijus, kas ir priekšnosacījums, lai Krievija varētu iestāties ES. Bet manā izpratnē Krievija gribētu būt tuvāk ES, nevis būt tās dalībvalsts. Domāju, ka pārskatāmā nākotnē Krievija nemēģinās atteikties no tās lomas, ko viņa spēlē kā DP pastāvīgā locekle, kā īpašais partneris ar NATO un ES, jo tā ir tāda pagodināšana. Jo, ja Krievija kļūst par ES dalībvalsti, tad tā ir tāda pati dalībvalsts kā Luksemburga vai Malta ar visām no tā izrietošajām sekām. Var būt neliela priekšrocība iedzīvotāju skaita dēļ un tad tam var būt nozīme bloķējošā vairākumā vai mazākumā, taču ne vairāk. Tas nozīmē, ka viss mehānisms darbojas caur kopējo pozīciju noteikšanu. Taču es nedomāju, ka Krievijas politiskā elite ir tam gatava, bet - ja Javlinskis to saka…. Protams, mūsu interesēs ir, ka Krievija iet šajā virzienā, jo tas nozīmē, ka tā mēģina izpildīt politisko, ekonomisko un administratīvo kritēriju, pārņem ES acquis. Lieliski!

Bet es neredzu šādu atbalstu arī Krievijas ekonomiskajā elitē. Tas nozīmē pārņemt acquis un ieviest visus vides standartus, kas varbūt ir mazāki ieguldījumi, taču pārtikas drošības standartu pārņemšana un ieviešana prasītu milzīgas investīcijas. Tas ir pasmags uzdevums, kas vispirms būtu jāformulē prezidentam un valdībai, un pēc tam vēl jāveic ļoti garš ceļš, jo lielas valsts sagatavošanās dalībai ES prasa gadu desmitus.

Vai Jūs uzskatāt, ka postpadomju pieredze ir labs resurss dalībai ES?

Es nedomāju, ka tas ir labs resurss. Drīzāk gan negatīvs. Tā ir negatīvā pieredze un bažas, ka kaut kur un kaut kas notiek aiz slēgtām durvīm. Tāda kā sazvērestības teorija. Taču ES procesi ir pietiekami atklāti. Tas varbūt rada nelielus mazvērtības kompleksus, ka mēs esam mazi. Taču Luksemburga ir daudz mazāka, bet viņai ir pietiekami liela ietekme ES. Jo drīzāk mēs atbrīvosimies no šiem mazvērtības kompleksiem, jo labāk mums un ES.

Jūs domājat, ka valstij kā politikas subjektam piemīt tādi paši kompleksi kā atsevišķiem indivīdiem?

Es domāju, ka jā, jo indivīdi formulē un indivīdi pamatā ietekmē valsts politikas formulēšanu. Kāpēc mums ar iedzīvotājiem pamatā ir diskusijas problēmas? Tāpēc, ka pastāv bažas, ka kaut kas netiek pateikts.

Vai saistībā ar ES?

Jā. Vēl problēma ir uzskats, ka ES ir kaut kādi ļauni nodomi attiecībā uz Latviju – ka viņi mūs grib, jo viņiem kaut ko no mums šausmīgi vajag. Tam es nevaru atrast racionālu skaidrojumu kā vien to, ka tās ir bažas, kas balstās uz mūsu vēsturisko pieredzi. Taču šīm bažām nav racionāla pamata, jo viss ir pietiekami skaidrs un transparents. Es saprastu, ka globalizācija varētu būt kā slikts arguments.

Kas, jūsuprāt, ir sliktākais scenārijs tad, ja Latvija iestājas ES?
(gara pauze)

Es kaut kā neesmu tā domājis, ka pastāv vairāki scenāriji. Vēl līdz šim es neredzu vairākus scenārijus. Vienīgais, ko es redzu, ka mēs izmantojam vairāk vai mazāk dotās iespējas, bet arī tur es redzu nedaudz šaurākā veidā. Es redzu tās vairāk kā fondu atbalstu, es, jebkurā gadījumā, redzu ļoti šauri – vai un kur mēs tās izmantojam un kādu atdevi tās dod. Tas gluži nav tas, ko Jūs man vaicājat, bet tur ir tas lielākais risks, kuru es redzu. Tas, vai mēs būsim ļoti aktīvi ES ārējās politikas veidošanā? Mums ir ļoti maz relatīvi sāpīgo punktu, mums ir attiecības ar Krieviju, Baltkrieviju, kas mūs interesē. Bet es neredzu, ka pastāv kaut kādi riski, ka mēs neizmantosim tās iespējas, jo – ja cilvēciskais potenciāls ir pietiekami normāls, es neredzu, ka to iespēju mēs palaidīsim garām. Risks ir tajā, ka mēs neizmantojam ekonomiskās iespējas, taču uzņēmēji ir pietiekami ilgi strādājuši gan ar ES, gan arī Latvijā, un es neredzu, ka viņi neizmantos iespējas.

Cik lielā mērā latvieša stereotips par Briseli ir pamatots?

Latvieša stereotips par Briseli ir nepamatots, tas ir tikpat nepamatots kā jebkurā citā dalībvalstī.

Vai tas ir vienāds ar to, kāds šis stereotips ir Vecajā Eiropā?

Jā. Tas ir paradokss, kas pastāv, mēs šo stereotipu esam vienkārši pārņēmuši. Vienīgā atšķirība, ka mēs Briseli kādreiz saucam par Maskavu, bet tā ir vienīgā nianse. Bet parasti Briselei tiek pierakstīta milzīga vara, aizmirstot to, ka īstenībā tiek savākts nedaudz vairāk kā 1% no iekšzemes kopprodukta naudas ziņā, aizmirstot to, ka ES kopienas kompetence ir tikai daļēja, un aizmirstot to, ka galējo lēmumu pieņem nevis Eiropas Komisija, bet dalībvalstis pašas. Taču šī attieksme veidojas veco dalībvalstu politiķu dēļ, jo vienmēr viss sliktais tika pierakstīts mistiskajai Briselei un viss labais nacionālajai valstij, un uz šī pamata veidojas šis šausmīgais pretmets, ka cilvēki sāk justies it kā viss notiktu tikai Briselē, un – galvenais, ka tur tiek koncentrēta visa nauda. Bet tas galīgi neatbilst patiesībai. Taču šis stereotips nav tikai Latvijas stereotips. Tikpat lielā mērā tas ir gan Somijas, gan Portugāles, gan, piemēram, Vācijas stereotips. Cīņa ar Briseli zināmā mērā ir tāds kā dūmu aizsegs, lai vieglāk kaut ko realizētu nacionālajā politikā.

Kā Jūs skaidrotu to “pret” viedokli attiecībā uz ES, kuri apgalvo, ka ir muļķīgi, ka ir tikai viena izvēle?

Tā ir labākā izvēle. Tā, protams, nav vienīgā izvēle. Izvēļu nav daudz. Iespējams, es būšu nedaudz mehānisks, bet īstenībā pastāv 3 izvēles vai virzieni. ES – viens virziens, norobežošanās – otrs, bet trešais – cieša sadarbība ar NVS, kas nozīmē ar Krieviju, Baltkrieviju u.c.

Ko nozīmē norobežošanās?

Labs piemērs varētu būt savulaik Albānija. Tas nozīmē pilnīgi autonoms tirdzniecības vai muitas režīms, tas nozīmē, ka politiski mēs piedalāmies, piemēram, tikai ANO – kā viena no daudzajām valstīm, bet saimnieciski paši skatāmies kādā veidā attīstīt tautsaimniecību, kas izklausās diezgan nereāli, jo tad mēs paši visu laiku meklējam tirgus un cīnāmies ar sankcijām.

Cik lielā mērā ir adekvāti salīdzinājumi attiecībā uz iestāšanos ES ar citām valstīm un citu valstu pieredzi? Ik pa laikam tiek minēti salīdzinājumi ar Īriju, Norvēģiju.

Tas vienmēr ir uzskatāmi. Un es domāju, ka tas ir adekvāti, jo tas ir vienīgais atskaites punkts – kā katra valsts dzīvo. Īrijas piemērs ir ļoti labs, jo Īrijas iestāšanās ES bija politiski noteikta. Ekonomiskā tirdzniecība vienpusēji tikai ar Lielbritāniju, liela atkarība. Politiski – problēmas, kas bija pašā Īrijā, vismaz tajā laikā. Šobrīd vēl aizvien eksistē problēma Ziemeļīrijā, taču kopumā Īrija ir daudz labākā skatā, nekā tā bija pirms iestāšanās. Īrijas piemērs parāda to, ka valsts, kura neatrodas tirdzniecības krustcelēs, var savu potenciālu, un to, ko sniedz ES, ļoti labi izmantot gan dzīves līmeņa ziņā, gan arī ietekmes ziņā. Norvēģija ir labs piemērs, ka no vienas puses – esot ārpus ES, bet no tirdzniecības režīma viedokļa – esot ar ES, bija spiesta pārņemt visus standartus, visu likumdošanu, bet tajā pašā laikā – bez nekādas spējas ietekmēt to. Jāņem vērā arī resursu jautājums – nafta, zivis, kas Norvēģijai ļauj saimnieciski būt tādai kāda tā ir.

Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.