Jau vairākus gadus Latvijas sabiedrībai nākas piedzīvot savdabīgu “iecietības un demokrātijas līmeņa pārbaudi” — seksuālo minoritāšu rīkotos pasākumus un debates par jautājumiem, kas skar geju un lesbiešu[1] tiesības un ap to virmojošās kaislības. Diemžēl pagaidām šīs aktivitātes atklāj spilgtus neiecietības piemērus Latvijas sabiedrībā. Arī aptaujas rāda, ka tieši pret šo sabiedrības grupu visvairāk izpaužas sabiedrības neiecietība[2]. Īpaši riskanta un negatīva tendence šajā kontekstā ir atsevišķu politiķu un valsts amatpersonu diskriminējošā nostāja, kas pausta naidīgā un aizskarošā veidā. Politiķa runai atšķirībā no indivīda personiskā viedokļa ir daudz lielāka ietekme un svars gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā kontekstā. Un līdz ar to — arī daudz lielāka atbildība. Tādēļ Latvijas geju, lesbiešu, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības Mozaīka pētījums “Homofobiskā runa Latvijā: Politiķu monitorings”, kurā analizēti politiķu publiski paustie izteikumi homoseksualitātes un geju un lesbiešu tiesību kontekstā, aktualizē sociāli, tiesiski un politiski svarīgu jautājumu, kas ir būtisks demokrātijas attīstībā. Pētījums atspoguļo homofobisku izteikumu piemērus, kas ir pamats naida runas analīzei, un diemžēl tie ir izskanējuši no politiķu mutes. Naida runas aizliegums izriet gan no starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un prakses, gan Latvijas tiesību aktiem, taču praksē nereti rodas problēmas nošķirt naida runu no izteikumiem, kas ir pieļaujami demokrātiskā sabiedrībā, kas balstās uz viedokļu dažādību. Pētījums padara skaidrākus šos konceptus vismaz tiktāl, cik tas skar homofobiju. Lai gan autori ir paskaidrojuši, ka naida runas jēdziena definēšana ir ārpus pētījuma ietvara, autori sniedz savu versiju, kas ir pamatota ar starptautiski atzītiem konceptiem, ir loģiska un var palīdzēt tiesību piemērotājiem. Taču kopumā pētījums vairāk analizē jautājumu sociāli politiskos, nevis juridiskos aspektus. Pētījumā izmantotas oriģinālas metodes, veiksmīgi sadalot analizējamos izteikumus kategorijās, līdz ar to atklājot dažādus naida runas diskursus, cēloņus un argumentus. Līdztekus tradicionāliem tiesību konceptiem — diskriminācijas aizliegumam, aicinājumam uz vardarbību — autori ļoti interesanti apskata tādus naida runas aspektus kā nacionālie, politiskie, reliģiskie, demogrāfiskie, vērtību un tamlīdzīgi argumenti. Šie diskursi atklāj arī jūtīgus veidus, kā noskaņot sabiedrību, piemēram, uzsverot nacionālās vai kristieša jūtas un pretstatot tās indivīda tiesību atzīšanai. Manuprāt, nozīmīgs aspekts, kam pieskārušies pētījuma autori, ir terminu lietošana. Sabiedrības attieksmi ietekmē gan tas, kā publiskajā telpā un sadzīvē izveidojas tradīcija saukt konkrēto grupu vai minoritāti, gan manipulācijas ar juridiskiem konceptiem. Piemēram, ja politiķi nepārtraukti deklarē, ka sabiedrības mazākumgrupa, runājot par savām tiesībām, diskriminē vairākumu, tad rodas sagrozīts priekšstats. Bez izteikumu satura analīzes autori ir pieskārušies arī efektīvu mehānismu nepieciešamībai aizskāruma gadījumā, taču šis jautājums pētījumā nav izvērsts. 2006.gadā projekta „Internets bez naida”[3] ietvaros tika analizēti seksuālo minoritāšu praida laikā internetā paustie komentāri, kas atklāja komentētāju aizskarošo un agresīvo nostāju. Diemžēl redzams, ka politiķu izteikumi, savākti vienkopus, neatpaliek no kritizētajiem interneta komentāriem ne pēc savas retorikas, ne aizskarošās formas. Ja pieļaujam, ka interneta komentētāju atbildību mazina anonimitāte, daudzu rakstītāju nenobriedušais vecums un interneta forumu provokatīvā vide, tad šis pētījums parāda, ka politiķi arī no Saeimas tribīnes populistiski atkārto šo retoriku vai gluži otrādi — ar savu negatīvo piemēru rada visatļautību un neiecietības neierobežotu izplatību plašākā sabiedrībā. Dažādu sabiedrības mazākumgrupu aizsardzība nav pateicīga joma, jo sabiedrības atbalsts ne vienmēr būs jūtams. Taču tā ir joma, kur ļoti liela nozīme ir politiķu attieksmei un pieņemtajiem lēmumiem, jo valsts uzdevums ir aizsargāt visas sabiedrības grupas. Viens no pētījuma mērķiem, kā uzsver autori, ir sekmēt izmaiņas neiecietīgajā politiskajā vidē Latvijā. Manuprāt, tā ir īstermiņā grūti sasniedzama ambīcija. Pieredze rāda, ka politiķi ir pietiekami paštaisni un strikti pozicionējušies šajā jautājumā. Taču tajā pašā laikā politiķiem ir jāsaprot un jāuzņemas atbildība — gan individuālā, gan politiskā — par saviem vārdiem, kas aicina uz neiecietību, naidu un pat vardarbību. Ideālā variantā līderi varētu rādīt pozitīvu iecietības piemēru sabiedrībai, apzinoties, ka dažādība nav trūkums, bet gan ieguvums demokrātiskai sabiedrībai, kuras pamatā ir cilvēks. Jāpiekrīt pētījuma autoriem, ka nākotnē jāveido konstruktīva un cieņas pilna diskusija par to, kā politiskie izteikumi tiek izmantoti, lai izslēgtu no publiskās telpas vienu konkrētu minoritāti Latvijā un par to, kā kavēt naida izteikumus, izmantojot juridiskos, politiskos un sociālos mehānismus. _____________________________
[1] Ar šo terminu, ievērojot pētījuma autoru terminoloģiju, tiek saprastas lesbietes, geji, biseksuāļi un transseksuāļi [2] Aptaujas par iecietību rezultāti, http://www.politika.lv/index.php?id=5316, 2005.g. [3] Internets bez naida, http://www.dialogi.lv/rubric.php?rub=14&lang=2 |
