Ēnu ziņojums par LR Sākotnējo ziņojumu par 1979.gada 18.decembra konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijā, 2004. Latv.val

APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJU KOMITEJAI PAR JEBKURAS SIEVIEŠU DISKRIMINĀCIJAS IZSKAUŠANU

ĒNU ZIŅOJUMS

 KOMBINĒTAM SĀKOTNĒJAM, OTRAM UN TREŠAM PERIODISKAJAM ZIŅOJUMAM

PAR 1979. GADA 18. DECEMBRA KONVENCIJAS PAR JEBKURAS SIEVIEŠU DISKRIMINĀCIJAS IZSKAUŠANU LATVIJAS REPUBLIKĀ IZPILDI

IESNIEDZ 

LATVIJAS SIEVIEŠU ORGANIZĀCIJU SADARBĪBAS  TĪKLS

 RĪGA, LATVIJA 2004

Ievads

Sieviešu tiesības un līdzvērtīgas iespējas juridisko un institucionālo struktūru ietvaros

Latvijas Republikas Satversmē nav īpašu prasību dzimumu līdztiesības ievērošanā, tomēr tiek uzskatīts, ka 8. daļas 91. pants garantē dzimumu līdztiesību. Šis pants nosaka, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienādi likuma un tiesas priekšā” un , ka “cilvēktiesības jāievēro izslēdzot jebkādu diskrimināciju”. Konstitūcija paredz vienādas tiesības vēlēt un tikt ievēlētam. Kopš 1999. gada valsts prezidente Latvijā ir sieviete.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir ratificējusi lielāko daļu starptautisko līgumu par cilvēktiesībām. Svarīgākās no tām ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām (SPPPT), Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (SPESKT), Starptautiskā konvencija par jebkuru rasu diskriminācijas izskaušanu (SKJRDI), Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTPAK) un Eiropas Sociālā harta (ESH). Sieviešu tiesību aizsardzības jomā Latvija 1992. gadā ratificējusi arī Starptautisko konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (SKJSDI), tomēr SKJSDI izvēles protokols vēl gaida ratifikāciju. Latvija vēl nav ratificējusi arī ECTPAK 12. protokolu, kas aizliedz diskrimināciju, kā arī Eiropas Padomes Pamatnoteikumu konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.

Darba aizsardzības likums stājās spēkā no 2002. gada 1. janvāra, bet jaunais Darba likums no 2002. gada 1. jūnija. Šajos likumos iekļautas Eiropas Savienības direktīvu prasības vienādas attieksmes jomā. Sociālajiem partneriem būtisks aspekts ir palielināt vienādas attieksmes apzināšanos un izpratni. Kaut arī noteiktos Darba likumu kodeksa pantos uzmanība koncentrēta dzimumu jautājumiem, jāpieņem mēri, lai nodrošinātu, ka augstāk minētās normas veicina vienlīdzību de facto kā saimnieciskajā, tā arī citās sadzīves jomās.

2002. gada 1. jūlijā stājās spēkā jauns Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, kas garantē tiesības uz abortu – tiesības, kas iepriekš tika piešķirtas tikai saskaņā ar Veselības ministrijas 1993. gada noteikumiem.

2002. gada 25. aprīlī Saeima izdarīja grozījumus Krimināllikumā, pastiprinot normas pret cilvēku tirdzniecību. 2002. gadā tika iesniegtas prasības 13 krimināllietām par personas nosūtīšanu uz ārzemēm seksuālai izmantošanai bez personas piekrišanas, kas palielināja lietu skaitu līdz 25.

Ieviešot ES direktīvas par nodarbinātību un izcelsmi, sākotnēji bija paredzēts jauno pretdiskriminācijas likumu Saeimā izskatīt 13. maijā, bet jautājums tika svītrots no dienas kārtības, lai pirms pieņemšanas to varētu pamatīgāk apspriest. Pat, ja tiktu pieņemti pretdiskriminācijas likumi, pastāv iespēja, ka vēl būs nepieciešami tālāki grozījumi, lai likumi atbilstu ES direktīvām, it īpaši jautājumos, kas skar diskrimināciju citās, ar nodarbinātību nesaistītās jomās. Šobrīd netiešās diskriminācijas definīcija pārsvarā dominē tikai Latvijas Darba likumā (kas stājās spēkā 2002. gada jūnijā). Būtu ļoti svarīgi paplašināt šī jautājuma izskatīšanu arī citās jomās / sfērās (sociālajā aizsardzībā, veselības aprūpē, pajumtes nodrošināšanā, izglītībā, preču un pakalpojumu vajadzību apmierināšanā utt.)

Pēdējā laikā likumdošanas un administratīvajā jomā vērojams zināms progress. Kopš 1999. gada janvāra Labklājības ministrija ir atbildīgā institūcija valdībā dzimumu līdztiesības jautājumos. Lai atvieglotu ar dzimumu līdztiesību saistīto jautājumu koordināciju, Labklājības ministrijas Eiropas un juridisko lietu departamentā tika izveidota Dzimumu līdztiesības nodaļa. 2001. gada 16. oktobrī Latvijas Ministru kabinets pieņēma Koncepciju par dzimumu līdztiesības īstenošanu. Tās mērķis ir veicināt efektīvu, kompleksu un koordinētu dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanu. Tomēr, par spīti faktam, ka pamata dokuments par dzimumu līdztiesību tika pieņemts 2001. gadā, attiecīgajām starpministriju darba grupām neizdevās izstrādāt Valsts dzimumu līdztiesības programmu 2003. – 2007. gadam.

Līdz ar 2002. gada februāra lēmumu Latvijā dibināt Dzimumu līdztiesības padomi, tika izveidota koordinācijas un konsultatīvā padome, kaut arī netika piešķirts pietiekošs budžets un līdzekļi. Padomes sastāvā ir valsts administrācijas, nevalstisko institūciju un zinātniskās izpētes institūciju pārstāvji. Padomes mērķis ir veicināt dzimumu līdztiesības politikas īstenošanu visu līmeņu valsts administrācijas institūcijās un izstrādāt rekomendācijas ministrijām dzimumu līdztiesības atbalstīšanai. Attiecīgās institūcijas rīcībā nav pietiekošas izpildvaras un tā nespēj izpildīt jaunajā likumdošanā noteiktos pienākumus.

2003. gada oktobrī tika izveidota Saeimas apakškomiteja dzimumu līdztiesības jautājumos. Tās uzdevums ir sekot dzimumu līdztiesības attīstībai, izstrādāt nepieciešamo likumdošanu, novērst cilvēku tirdzniecību un izglītot sabiedrību dzimumu līdztiesības jautājumos.

Par spīti progresam dzimumu līdztiesības veicināšanas jomā Latvijā, dzimumu līdztiesības apzināšanās Latvijas sabiedrībā vēl joprojām ir diezgan zema. Tas vērojams gan ierēdņu vidū, gan lēmējinstancēs, gan visā Latvijas sabiedrībā.

Kopš 1996. gada Valsts cilvēktiesību biroja (vidutājinstitūcijas, kas izskata pilsoņu sūdzības) pilnvarās ietilpst ne tikai informēt un izglītot sabiedrību, analizēt situāciju cilvēktiesību ievērošanas jomā un izstrādāt rekomendācijas, bet arī izmeklēt sūdzības par cilvēktiesību neievērošanu. Valsts cilvēktiesību birojs izskatījis vairākas sūdzības par diskrimināciju darbā un policijas attieksmi pret vardarbību ģimenē. 2003. gada jūnijā tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija  sadarbībā ar Prezidentes Kanceleju un Valsts Kanceleju izstrādāt ombudsmeņa institūcijas likumprojektu. Likumprojekts ir izstrādāts.

Sakarā ar zemo sabiedrības apzināšanās līmeni un informācijas trūkumu līdzvērtīgu iespēju jautājumos, diskriminācijas upuri reti griezušies pēc palīdzības tiesā, valsts institūcijās vai nevalstiskajās organizācijās. Statistikas dati liecina, ka 74% iedzīvotāju negrieztos tiesā, ja tiktu pārkāptas viņu cilvēktiesības, 37% iedzīvotāju neuzticas tiesu sistēmai un 13% nezin, kur griezties pēc palīdzības. Tādējādi, Satversmē paredzēto tiesību efektivitāte ir apšaubāma.

Patiesībā ar dzimumu līdztiesību saistītu strīdu atrisināšanai trūkst gan atbilstoša mehānisma, gan inteliģences. Šobrīd vienīgās institūcijas sūdzību un prasību iesniegšanai ir tiesa, Valsts darba inspekcija un Valsts cilvēktiesību birojs. Nelielais sūdzību skaits par dzimumu līdztiesības neievērošanu liecina par zemo sabiedrības informētības līmeni šajos jautājumos, neticību tiesu sistēmai kā arī par bailēm no iespējamajām sankcijām no darba devēja puses, piemēram, atlaišanu no darba.

Pavisam neliels skaits nevalstisko organizāciju piedāvā juridisko palīdzību tieši sievietēm. Saskaņā ar ANAP un EDSO speciālistu darba grupas vērtējumu, ombudsmeņa institūcijas izveidošana palīdzētu uzlabot cilvēktiesību ievērošanu Latvijā.

Lai 2000. gadā palielinātu sabiedrības informētību, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas šajā jomā, ir nodibinājušas Dzimumu līdztiesības apvienību. Lai nodrošinātu kvalitatīvu konsultāciju procesu starp valsts institūcijām un pilsonisko sabiedrību, tādējādi veicinot sieviešu cilvēktiesību un līdztiesīguma aizstāvību starp sievietēm un vīriešiem, 2003. gadā sieviešu nevalstiskās organizācijas izveidoja Latvijas sieviešu organizāciju sadarbības tīklu. Tīklā sadarbojas 33 sieviešu nevalstiskās organizācijas.

Patiesībā Latvijā turpina pastāvēt dažādas grūtības, kas traucē sievietēm īstenot savas tiesības. Dzimumu līdztiesības jautājumu neizpratne sabiedrībā kopumā, pastāvošie stereotipi par dzimumiem, līdzvērtīgas attieksmes trūkums darba tirgū un citās sabiedriskās jomās, vardarbība pret sievieti (vardarbība ģimenē, sieviešu tirdzniecība, seksuālā uzmākšanās, utt.) – tas viss veicina sieviešu tiesību neievērošanu Latvijas sabiedrībā.

Balstoties uz dažādu nevalstisko organizāciju sieviešu tiesību aizsardzības jomā gūto pieredzi, ziņojumā atspoguļoti daži no viskritiskākajiem jautājumiem, kas skar sievietes/sieviešu tiesības Latvijā:

1. Vardarbība pret sievieti

Pēdējo desmit gadu laikā profesionāļu vidū un Latvijas sabiedrībā kopumā ir vērojams lēns informētības pieaugums par vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm kopumā. Tomēr, kā starptautiskie, tā vietējie avoti norāda, ka visā juridiskajā sistēmā, ieskaitot tiesas, pastāv tendence apslāpēt vardarbības pret sievieti nopietnību.

Valdībai nav vienotas sistēmas un pieejas vardarbības pret sievieti apkarošanā. Starp institūcijām un profesionāļiem, kas darbojas šajā jomā, trūkst vienotu mehānismu un koordinācijas sistēmas. Valdības rīcībā nav atbilstošu pētījumu vai ziņu par vardarbību pret sievietēm, attiecīgi nav arī visaptverošu statistikas datu par vardarbību ģimenē, seksuālu uzmākšanos darba vietā, prostitūciju un sieviešu tirdzniecību. Trūkst arī speciālisti, kas varētu strādāt ar šo nopietno problēmu, nodrošinot palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm.

1.1.           Vardarbība ģimenē

Katru gadu ievērojams skaits sieviešu cieš no vardarbības. Statistikas dati liecina, ka puse no noziegumiem notiek ģimenēs. Nevalstiskās organizācijas, kas darbojas sieviešu tiesību un aizsardzības jomā, ziņo, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir diezgan liela un informācija par to ir nepietiekama. Vardarbības upuri bieži nav informēti par savām tiesībām un nevēlas izlīdzināt pāridarījumu ar tiesu sistēmas palīdzību. Viens no šķēršļiem ir vēl joprojām dominējošā sabiedrības attieksme, kas uzkrauj sievietēm vainas un kauna nastu. Arī policijā un tiesu sistēmā vērojama tendence mazināt šīs problēmas nopietnību.

Latvijas valdībai nav atbilstošas informatīvās un rīcības programmas par stereotipiem attiecībā uz dzimumu lomām un šādu stereotipu negatīvajām sekām, kas noved pie vardarbības pret sievietēm. Sieviešu nevalstiskās organizācijas nodrošina informatīvos bukletus par vardarbību pret sievieti, bet to daudzums ir ierobežots, jo organizāciju resursi ir nepietiekami, lai aptvertu visu problēmu kopumā.

Nevalstiskās organizācijas ir organizējušas mācības policijas personālam. Ir acīmredzams, ka policija ir vienaldzīga pret vardarbību ģimenē un uzskata to par ģimenes iekšējo lietu. Strādājot ar upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē, nevalstiskās organizācijas atklāj, ka ir gadījumi, kad policisti mēģina pārliecināt sievieti neiesniegt ziņojumu par vardarbību ģimenē un nelabprāt veic arestus šādos gadījumos.

Nopietns šķērslis problēmas risināšanā ir atbalstošās likumdošanas trūkums: vardarbība pret sievieti nav definēta kā nopietna problēma, kuras risināšanā pūles jāpieliek valdībai, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām.

Nav juridiska pamatojuma, kas aizliegtu vardarbīgajām personām tuvoties upurim, tādējādi sievietes baidās ziņot par vardarbību.

Policijas statistikā vardarbība ģimenē ir iekļauta tādās lielākās kategorijās kā uzbrukums vai fiziska aizskaršana. Kriminālkodeksā izvarošana izdalīta kā atsevišķs nozieguma veids, bet tajā netiek atzīta izvarošana starp laulātajiem. Nav speciāli izveidotu patversmju piekautām vai vardarbībā cietušām sievietēm.

Nevalstiskās organizācijas darbojas sniedzot sievietēm konsultācijas un cita veida atbalstu. Vienīgā vieta, kur sievietes var gūt bezmaksas pajumti ir vietējās pašvaldības atbalstītais “Talsu sieviešu un bērnu krīzes centrs”. Bieži, juridiskās aizsardzības trūkuma un finansiālās ierobežotības dēļ, nevalstisko organizāciju iespējas palīdzēt ir ierobežotas.

1.2.      Prostitūcija

1992. gadā Latvija parakstīja Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses. Prostitūcija ir plaši izplatīta, kaut arī nav oficiālu datu par tās patiesajiem mērogiem. Kaut arī sutenerisms Latvijā ir nelegāls, tomēr prostitūcija kopš 1998. gada ir legāla.

Pēc aptuveniem aprēķiniem 2003. gadā Latvijā ar prostitūciju nodarbojās apmēram 3000 personas, bet pēc “Latvijas problēmu centra “Gender”” un nevalstisko organizāciju, kas sniedz atbalstu prostitūtām, aplēsēm Latvijā ar prostitūciju nodarbojas 10 000 – 15 000 personas. 25% meiteņu, kas nodarbojas ar prostitūciju, nav sasniegušas 18 gadu vecumu. Pieaugušajām prostitūtām nav ne juridiskās aizsardzības, ne arī valsts institūcijas, kas sniegtu palīdzību.

Nekādi budžeta līdzekļi netiek izdalīti, lai novērstu AIDS izplatību prostitūtu vidū. Valsts budžetā nav paredzēti nekādi līdzekļi īpašai policijai, kas nodarbotos ar prostitūcijas un sieviešu tirdzniecības jautājumiem.

1.3.      Seksuālā uzmākšanās

Seksuālās uzmākšanās definīcija likumdošanā parādījās tikai 2004. gadā. 2003. gadā ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmas atbalstu veiktais pētījums par dzimumu līdztiesības principu ievērošanu vietējās pašvaldībās atspoguļo pašvaldību institūcijās strādājošo vīriešu un sieviešu viedokli seksuālās uzmākšanās jautājumā. Kaut arī respondenti domā, ka sievietes biežāk nekā vīrieši cieš no seksuālās uzmākšanās darbavietā, 54.5% vīriešu un 43,5% sieviešu nevarēja noformulēt savu viedokli par seksuālo uzmākšanos darbavietā. 11,4% vīriešu un 5,6% sieviešu uzskata, ka darbavietās pastāv seksuālās uzmākšanās problēma. Sabiedrības informētība un izpratne par seksuālo uzmākšanos darbavietā kopumā vērtējama kā diezgan zema.

1.4.      Sieviešu tirdzniecība

Sadarbībā ar Ziemeļvalstu un citu Baltijas valstu valdībām, atbilstošajām valsts institūcijām un vietējām nevalstiskajām organizācijām tika īstenota uz sabiedrību kopumā un atsevišķām mērķa grupām vērsta informācijas kampaņa pret cilvēku tirdzniecību. Latvijas jauniešu vidū un sabiedrībā kopumā vēl joprojām ir ļoti zems informētības līmenis par cilvēku tirdzniecību.

2002. gada aprīlī Saeima izdarīja grozījumus Krimināllikumā, pastiprinot normas pret cilvēku tirdzniecību. Pret lielāko tirgotāju daļu lietas tomēr tika ierosinātas pēc agrāka likuma, kas bija spēkā kopš 2000. gada maija un aizliedz sūtīt personas uz ārzemēm seksuālai izmantošanai.

Ir bijušas ierosinātas lietas pret personām, kas apsūdzētas ar cilvēku tirdzniecību saistītos noziegumos, bet, piemēram, visnopietnākajā lietā, kurā tiesa piesprieda vainīgajam 13 gadu cietumsodu, vairāki prokurori un tiesneši neuzskatīja cilvēku tirdzniecību par nopietnu noziegumu un apelācijas tiesā samazināja dažus no piespriestajiem sodiem.

Trūkst pētījumu par sieviešu tirdzniecības apmēriem no Latvijas, kā arī nav vienotas izglītības programmas speciālistiem, kas strādā ar cilvēku tirdzniecības upuriem.

2004. gada 3. martā valdība pieņēma Cilvēku tirdzniecības izskaušanas programmu ar mērķi uzlabot likumdošanu, bet nav skaidrs, kā valdība sadarbosies ar nevalstiskajām organizācijām, nodrošinot palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, un vai tiks nodrošināts finansējums programmas īstenošanai.

Šobrīd palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem galvenokārt nodrošina dažas nevalstiskās organizācijas, nesaņemot nekādu finansiālu atbalstu no valdības puses. Cilvēku tirdzniecības upuriem nepieciešamas atbilstošas palīdzības programmas, bet sabiedrībai - izglītojošas un problēmas apzināšanos veicinošas programmas un aktivitātes.

Rekomendācijas Saeimai un valdībai

• Uzlabot likumdošanu, nodrošinot juridisku aizsardzību vardarbības upuriem:

1. noteikt, ka vardarbība pret sievieti ģimenē un sabiedrībā ir nopietns noziegums; aizliegt vardarbīgajām personām tuvoties upurim, kas iesniedzis ziņojumu par vardarbību; atzīt izvarošanu laulāto starpā par noziegumu; nodrošināt pajumti no vardarbības cietušām personām, kā arī nepieciešamo profesionālo palīdzību vardarbības upuriem;
2. atzīt seksuālo pakalpojumu pirkšanu par krimināli sodāmu.

• Izdalīt līdzekļus jau izveidotajai Cilvēku tirdzniecības izskaušanas programmai, izstrādāt vispusīgu valdības programmu cīņai ar vardarbību pret sievieti un:

1. izveidot attiecīgu datu bāzi par vardarbības pret sievieti mērogiem un apjomu;
2. izstrādāt izglītojošas programmas speciālistiem, kas strādā ar upuriem, kā arī veikt izglītojošus un problēmas apzināšanos veicinošus pasākumus sabiedrībā, policijā, masu mēdijos un dažādās citās institūcijās, lai akcentētu, ka vardarbība pret sievieti ir amorāla;
3. nevalstiskajām organizācijām, politiķiem un valdībai jāīsteno plaša sadarbība, lai saskaņotu metodes un resursus darba pret vardarbību atbalstīšanai.

2. Izglītība/ tiesības uz brīvu profesijas un darba izvēli

Kaut arī uz dzimumu balstīta diskriminācija nav vērojama izglītības iestādēs, zēni un meitenes to piedzīvo izglītības sistēmā.

Izglītības sistēma nenodrošina atbilstošu skolotāju un treneru izglītošanu par sieviešu tiesībām izglītības sistēmā un par to, kā atpazīt situācijas, kad notiek personu segregācija atkarībā no dzimuma. Pedagogi kultivē dzimumu stereotipus – attieksme pret meitenēm un zēniem ir atšķirīga atkarībā no dzimuma. Ar spēļu, mācību metožu un grāmatu palīdzību meitenes un zēni gūst atšķirīgu priekšstatu par viņu dzimuma tradicionālo lomu sabiedrībā. Piemēram, kristīgās ētikas priekšmets skolās veicina patriarhālās sabiedrības normu stiprināšanu.

2001. gadā Latvijas dzimumu līdztiesības apvienība pasūtīja pētījumu “Dzimumu lomas mācību grāmatās”[1]. Pētījuma rezultāti rāda, ka mācību grāmatās vēl joprojām pastāv dzimumu stereotipi.

Projektā, kas uzsākts Limbažu pirmsskolas iestādē[2] tika gūts apliecinājums tam, ka meitenes un zēni apgūst dažādas sociālās prasmes atbilstoši tradicionālajam dzimumu lomām, kas ierobežo katra individuālo spēju attīstīšanu, kā arī nodarbošanās izvēli.

Pastāvošā valdības izglītības politika veicina segregāciju darba tirgū. Mājturībā zēni un meitenes vēl joprojām apgūst atšķirīgas lietas. Nodarbības meitenēm un zēniem notiek atsevišķi. Vidusskolās pastāv iespēja izvēlēties humanitāro vai eksakto mācību virzienu. To skolēnu, kas izvēlas humanitāro mācību virzienu, iespējas augstskolā studēt eksaktās zinātnes ir ierobežotas. Sievietes vairāk studē sociālās un humanitārās zinātnes, kamēr vīrieši vairāk studē dabas zinātnes, tehnoloģijas un inženierzinātnes.

Augstākās izglītības iestādēs vērojama dzimumu nevienlīdzība. Profesūrā ir maz sieviešu. Gan sievietes, gan vīrieši veicina to, ka vīrieši ieņem augstākus amatus. Vairums rektoru, padomju un citu struktūrvienību vadītāju augstākās izglītības iestādēs ir vīrieši. Vīriešu sadarbības tīkls ir ļoti spēcīgs.

Rekomendācijas

Tā kā valdībai ir izšķiroša loma darba segregācijas novēršanā, mācību programmām jāveicina līdzvērtīga izturēšanās, attieksme un saturs kā meitenēm, tā zēniem.  Latvijas sieviešu organizāciju sadarbības tīkls iesaka:

• ieviest augstākās izglītības programmās priekšmetu par līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem, tādējādi veicinot prasmi atpazīt dzimumu diskriminējošas situācijas un atšķirīgu pieeju atkarībā no dzimuma dažādās jomās;
• vidusskolām jānodrošina vispārīga izglītība, nespecializējot to humanitārajos un eksaktajos virzienos; jaunatnei jārada vienādas starta pozīcijas, kā arī nedrīkst notikt specializācija saskaņā ar tradicionālajām dzimumu lomām; mājturībā meitenēm un zēniem jāapgūst viens un tas pats mācību saturs;
• jāveic pasākumi, lai vīrieši un sievietes būtu vienādi pārstāvēti akadēmiskajās un zinātniskajās padomēs, kā arī augstākās izglītības institūcijās.

3. Nodarbinātība

3.1.      Darba tirgus vertikālā un horizontālā segregācija

Kā tas ir lielākajā daļā valstu, arī Latvijā darba tirgus horizontālā un vertikālā segregācija atkarībā no dzimuma ir realitāte. Maz sieviešu ieņem augsti stāvošus amatus, eksistē diskriminācija, pieņemot darbā un maksājot atalgojumu (sevišķi privātajā sektorā), utt. Pastāv darbi, kas netiek uzskatīti par sievietei piemērotiem (smagie darbi, veselībai kaitīgi).

3.2.      Atšķirības atalgojumā

Saskaņā ar Cilvēktiesību Komitejas 2003. gada 5. novembra 79. sesijā gala ziņojumā par Latviju izteiktajiem novērojumiem, par spīti valdības pūlēm garantēt līdzvērtīgu attieksmi, ieskaitot nodarbinātības likumu un dzimumu līdztiesības programmas īstenošanu, Latvijā pastāv sieviešu diskriminācija atalgojuma ziņā. Centrālā statistikas biroja 2003. gadā Latvijas ražošanas uzņēmumos, uzņēmējsabiedrībās un organizācijās veiktā aptauja liecina, ka visās desmit galvenajās specialitāšu grupās sievietes nesaņem līdzvērtīgu atalgojumu. Piemēram, pirmajā lielajā grupā ietilpst profesijas, kuru uzdevums ir noteikt un formulēt valdības politiku, likumus un sabiedriskos noteikumus, kā arī uzraudzīt to izpildi. Salīdzinot ar citām grupām, šo grupu pārstāv diezgan līdzīgs skaits sieviešu un vīriešu – 40,1% vīriešu un 59.9% sieviešu. Tomēr sievietes saņem par 22% mazāku atalgojumu nekā vīrieši Rīgā un par 13% mazāku atalgojumu nekā vīrieši lauku rajonos. Diskriminācija atalgojuma ziņā ir acīmredzama tajās profesiju grupās, kuras pārstāv vairāk sieviešu, piemēram, biroju darbinieki un apkalpojošajā sfērā strādājošie. Sievietes, kas strādā birojos, saņem par 18% mazāk nekā vīrieši. Sievietes, kas strādā apkalpojošajā sfērā, veikalos un tirdzniecībā, saņem par 32% mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Valsts sniegtā informācija par tiesā nonākušajām lietām un par to, vai cietušie saņēmuši kompensāciju, ir nepietiekama.

3.3. Sieviešu nesūdzēšanās

Dažādām nevalstiskajām organizācijām ir pieredze par gadījumiem, kad sievietes piesakās uz darbiem, kuros darba devējs dod priekšroku vīriešiem. Valsts nodarbinātības dienests mutiski informē sievietes, ka ir specifiski darbi, kuriem darba devējs labprātāk izvēlas vīriešus.

Sievietes neiesniedz sūdzības par darba tirgū piedzīvotās diskriminācijas gadījumiem. Kaut arī Civillikums paredz, ka jebkurai privātpersonai vai juridiskai personai, kas sasniegusi pilngadību un kurai ir pilna rīcībspēja, var iesniegt tiesā prasību savu pārkāpto tiesību aizstāvēšanai, ir bijuši tikai 2 valsts tiesas spriedumi par pārkāpumiem dzimumu līdztiesības jautājumos.

Vienā no diviem augšminētajiem gadījumiem prasītāja Inga Muhina iesniedza tiesā prasību pret Rīgas centrālcietumu, jo cietuma direktors bija atteicies pieņemt viņu darbā dzimuma dēļ. Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa nolēma, ka cietums pārkāpis Latvijas darba likumu, Satversmi un Starptautisko konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (SKJSDI), bet noraidīja Ingas Muhinas prasību par kompensāciju. Interesants ir fakts, ka tiesa ignorēja nepieļaujamību minēt dzimumu darba sludinājumos un pat nolēma, ka sūdzētāja pati izraisījusi diskriminācijas situāciju, piesakoties uz darbu, kura sludinājums paredzēts vīriešiem. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija saglabāja tiesas nostāju, ka Ingas Muhinas tiesību neievērošanas atzīšana un publiska atvainošanās pati par sevi ir pietiekama kompensācija un, ka nav pamata materiālās kompensācijas noteikšanai.

Nevalstiskās organizācijas, kas darbojas sieviešu tiesību aizsardzības jomā atklāj, ka sievietes baidās griezties tiesā un, ka tas varētu radīt negatīvas sekas šo sieviešu ģimenēm, kā arī viņu pašu darba izredzēm nākotnē. Vēl viens šķērslis sūdzību iesniegšanai ir nepietiekamais atbalsts un aizsardzība pēc sūdzības iesniegšanas. Nav nevienas ombudsmeņa institūcijas tieši dzimumu līdztiesības jautājumos. Nav arī Dzimumu līdztiesības likuma vai cita specifiska likuma, kas noteiktu dzimumu līdztiesību. Tomēr valdība ir izstrādājusi Dzimumu līdztiesības programmu 2005. – 2007. gadam, kurā ietilpst priekšlikums par speciālistiem Cilvēktiesību birojā, kas darbotos tieši ar dzimumu līdztiesības diskrimināciju saistītajiem jautājumiem. Kā uzskata sieviešu nevalstiskās organizācijas, ja valdība pieņems šo programmu, tas būs solis pretī situācijas uzlabošanai un iedrošinās sievietes iesniegt prasības tiesā. 

3.4. Darba un ģimenes dzīves apvienošana

Sievietes sastopas ar grūtībām apvienojot darbu un ģimenes dzīvi. Trūkst aprūpes centru un bērnu dārzu, it īpaši bērniem, kas jaunāki par 3 gadu vecumu. Lauku rajonos ir ierobežota sabiedriskā transporta pieejamība, lai aizvestu bērnus uz aprūpes centriem vai bērnu dārziem un nokļūtu darbā. Sieviešu nevalstiskās organizācijas Latvijā uzskata, ka ir diskriminējoši saņemt tik zemus pabalstus bērnu aprūpei, ka ar tiem nav iespējams izdzīvot. Pašreizējā valsts politika neatbalsta darba un ģimenes dzīves apvienošanu. Sievietes ar īpašām vajadzībām sastopas ar dubultu viņu tiesību diskrimināciju darba tirgū.

Rekomendācijas valdībai

• Izdalīt resursus valdības izstrādātajai Dzimumu līdztiesības veicināšanas programmai 2005. – 2006. gadam un atbalstīt darba tirgu skarošās iniciatīvas:
  1. iedrošināt sievietes iesniegt prasības tiesā par dzimumu līdztiesības diskrimināciju, izveidojot dzimumu vienlīdzības biroju un nosakot juridisku aizsardzību prasības iesniegušajām sievietēm;
  2. veicināt iespējas apvienot ģimenes dzīvi un darbu, nodrošinot pirmsskolas iestāžu pieejamību visā valstī un sabiedriskā transporta pieejamību, īpaši, lauku rajonos.

• Nodrošināt vienādu samaksu par darbu vīriešiem un sievietēm.
• Papildus palielināt algas tajos sektoros, kuros pārsvarā strādā sievietes.
• Palielināt sieviešu pārstāvību visu līmeņu lēmējinstancēs, nodrošināt sieviešu klātbūtni labi apmaksātos un augsti stāvošos amatos.
• Finansiāli atbalstot nevalstisko organizāciju darbu, palīdzēt sievietēm integrēties darba tirgū un ierobežot darba tirgus vertikālo un horizontālo segregāciju.

4. Vienlīdzība vecāku tiesību realizēšanā

Kopš 2002. gada bērniem, kas dzimuši nereģistrētā laulībā, ir grūtības paternitātes atzīšanā. Saskaņā ar 2002. gada decembra grozījumiem Civillikuma 155. panta, 6. punktā paternitāti var atzīt tikai juridiski brīvs vīrietis. Tas nozīmē, ka vīrietim, kas sastāv laulībā jāsaņem sievas atļauja atzīt paternitāti bērnam, kas piedzimis citai sievietei. Saskaņā ar Civillikuma 158. pantu sieviete var iesniegt tiesā sūdzību, bet tiesas izdevumi jāsedz prasītājam. Vientuļie vecāki – pārsvarā sievietes, pārstāv vienu no visneaizsargātākajiem un nabadzīgākajiem sabiedrības[3] slāņiem un viņiem rodas grūtības iesniegt prasību paternitātes atzīšanai.

Rekomendācijas Saeimai

• Ieviest Civillikumā normu, kas nosaka, ka paternitāti var atzīt ne tikai reģistrētās attiecībās.

[1] Elizabete Pičukāne, Inese Ķīkule, Sonja Zemīte. Dzimumu lomu attēlojums mācību grāmatās, www.politika.lv, 28.05.2003

[2] Iluta Lace. Dzimumu līdztiesība jāīsteno jau skolā, www.politika.lv, 16.12.2003

[3] „Sievietes un vīrieši Latvijā”, Latvijas centrālais statistikas birojs, 2003. gads