Atļaušos apgalvot, ka nevis pati sievietes izvēle dzemdēt vai nedzemdēt bērnus, bet gan pretēju vērtību sistēmas un dzīves prasmju sadursme mūsu kultūrā cilvēkos izraisa emocijas un vēlmi atjaunot taisnīgumu. To rāda diena.lv neraksturīgi daudzie komentāri Ritas Rudušas 8. jūnija rakstam “Arvien vairāk sieviešu apzināti izvēlas dzīvi bez bērniem”. Viedokļi dalās atkarībā no rakstītāja pozīcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, pa vidam saduroties vidusceļā ar atzīšanos par savu bērnu patikšanu, bet nepatiku pret bērniem vispār. Mednieks un mājsaimniece Raugoties uz cilvēci kopumā, mums visiem piemīt vēlme būt atzītiem un mīlētiem un vēlme atzīt citus. Veids, kādā to darām, atšķiras un katrā sabiedrībā ir sava vērtību hierarhija, kas nosaka atzīšanu. Ja raugāmies praktiski, Latvijā, tāpat kā citur rietumu pasaulē, dominē “vīrišķas” vērtības – tādi statusa simboli kā ienākumi, pozīcija darba tirgū, automašīna, apģērbs utt. Šīs ir vērtības, ko uztveram kā trūkstošas, proti tādas, kas visiem nepietiek un kuras jāiegūst konkurējot. “Vīrišķas” vērtības tām nav labs apzīmējums, bet šī saikne veidojusies vēsturiski, apzīmējot 19. gadsimtā izveidojušos vīrišķības izpratni. Vīrietis – mamuta mednieks un sieviete – mamuta zupas pagatavotāja ir 19. gadsimta izgudrojums, kas mums ļauj mamuta medībām vajadzīgos dotumus uztvert kā dabiskus. Vērtību sistēma, kas ir “dabiska” sievietei, nāk no šī paša mamuta medību komplekta un atspoguļo pavisam citu vērtību hierarhiju – labu zupas kvalitāti, iejūtību un atbalstu medījuma sagādātājam.  Vīrietis – mamuta mednieks un sieviete – mamuta zupas pagatavotāja ir 19. gadsimta izgudrojums, kas mums ļauj mamuta medībām vajadzīgos dotumus uztvert kā dabiskus. |
Ja raugāmies atpakaļ laikā, mednieka un mājsaimnieces savienība kļūst iespējama līdz ar industrializāciju un nukleāras ģimenes izveidi rietumos. Jebkurš latviešu klasiķu darbs par 19. gadsimta lauku dzīvi rāda citādu darba dalījumu, kurā ir iesaistīta visa saime. Bezbērnu dzīve tajos laikos Latvijas laukos bija parasta ekonomikas prakse, ko var saukt arī par piespiedu celibātu (te nu šodienas bezbērnu sievietes un pāri atšķiras). Parasti precējās vecākais dēls un saimniecības stiprināšanas nolūkos pārējie brāļi un māsas palika saimniecībā kā strādnieki, atbalstot saimi. Meitu izprecināšana prasīja pūra izmaksas, bet dēliem bija jāsamierinās ar faktu, ka saimniecība nevarēja uzturēt vairāk par vienu ģimeni. Industrializācija ļāva atrast tādas nodarbinātības iespējas, kas ļāva dibināt ģimenes, kuras agrāk nebija iespējamas ekonomisko apstākļu dēļ. Laiks pēc otrā pasaules kara ir lūzuma punkts ekonomikā, kad viena pelnītāja ģimene vairs nedarbojas. Pieaug gan patēriņa vajadzības, gan ražošanas jaudas. Sievietes un vīrieši sāk konkurēt vienā un tai pašā darba tirgū. Vīriešiem ir vieglāk, jo viņi pēc definīcijas “dabiski” atbilst hierarhiski labākajai pozīcijai, kamēr sievietes “dabiskums” joprojām ir saistīts ar virtuvi un bērnu audzināšanas kvalitāti. Rietumu pasaule uz šo pretrunu reaģē ar seksuālo revolūciju, kas apšauba pret sievieti vērsto dubultmorāli un maina attieksmi pret vērtībās “vājāko” – intīmās un ģimenes dzīves posmu. Darba tirgus mainās daudz lēnāk, tajā ienāk sievietes un atalgojuma starpība samazinās, bet, salīdzinot ar ģimeni, tas nemainīgi kalpo par īsto prestiža avotu, pēc kura tiekties. Ja paļaujas tikai uz vērtībām | Dzīvi bez bērniem dzīvo arī daudzu ģimeņu galvas, kuriem faktiski bērni ir, bet mamuta medības attaisno fizisku vai emocionālu prombūtni no ģimenes lielāko daļu laika. |
Dzīve bez bērniem ir loģisks solis prestiža sistēmas virzienā. Šādu dzīvi dzīvo arī daudzu ģimeņu galvas, kuriem faktiski bērni ir, bet mamuta medības attaisno fizisku vai emocionālu prombūtni no ģimenes lielāko daļu laika. Latvijas valsts arī ieņem divdomīgu attieksmi attiecībā pret divējādo vērtību sistēmu. Bērnu audzināšana, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tiek atbalstīta galvenokārt ideoloģiski. Ieguldījums gadu īsajās “māmiņu” algās, nevis kvalitatīvā bērna aprūpes infrastruktūrā, kas ģimenēm atmaksātos (“māmiņu” algas pietiek labi ja pāris gadiem privātā bērnudārza vai auklītes aprūpei), tiek dots komplektā ar apsolījumu mātei (vai retākā gadījumā tēvam) nestrādāt algotu darbu. Savukārt pensijas gadus sasniedzot, abi vecāki kļūst vienlīdzīgi valsts priekšā un katrs saņem pensiju samērā ar savām iemaksām. Sievai nav tiesības uz vīra uzkrāto pensiju, kā tam būtu jānotiek konsekventā apgādnieka modelī (tāds, piemēram, ir Itālijā), saskaņā ar kuru vīra pensijā valsts redz arī sievas ieguldījumu. Arī laimīgajai mājsaimnieces karjerai beidzoties šķiršanās rezultātā sieviete nonāk grūtā situācijā – tiesa viņas zaudētās karjeras ieguldījumu mājsaimniecībā un vīra karjerā parasti skata kā dabisku sievietes īpašību. Šī paša “dabiskā” iemesla dēļ pēc šķiršanās sieviete parasti audzina bērnus viena, bet vīrs maksā bērniem uzturlīdzekļus, bet nesedz audzināšanas izdevumus. Pēdējo gadu pētījumi Eiropā rāda, ka viena apgādnieka modelis un stāsti par mājsaimniecības karjeras augsto nozīmību vairs sievietes nesaista un dzimstība krītas īpaši smagi tur, kur valsts paļaujas vien uz vērtību sistēmu dzimstības nodrošināšanā. No valsts investīciju viedokļa efektīvāks dzimstības kāpināšanas līdzeklis ir ieguldījums bērnu aprūpes infrastruktūras nodrošināšanā un darba un ģimenes dzīves apvienošanā[1]. No cilvēka dzīves kvalitātes viedokļa[2], laimīgākas ir tās ģimenes ar bērniem, kur vecākiem ir vismazāk stresa apvienot mājas dzīvi ar darbu. Turklāt mājās radītais stress ir daudz būtiskāks faktors par darbā radīto stresu. Šis pats pētījums rāda, ka mājsaimnieces visā Eiropā jūtas mazāk laimīgas nekā sievietes, kuras darba un ģimenes dzīves apvienošanā jūt vidēja līmeņa stresu. | Bērnu klātbūtne sabiedriskajā telpā daudzus kaitina un vide ir bērniem joprojām nedraudzīga. Pamēģiniet, piemēram, vilcienā iedabūt bērnu ratiņus vai ar tiem izlavierēt pa Rīgas ielām! |
Ja kādu uztrauc dzimstības rādītāji, tad prātīgāk būtu debatēt par to cēloņiem, nevis sekām – bezbērnu dzīves izvēli. Vērtības mūsu sabiedrībā iemiesojas abstraktos dzimstības rādītājos un latviešu kopskaitā, bet ne reālos Latvijas bērnos. Cilvēki izaug, neredzot turpat blakus piedzimstam un augam radu un kaimiņu bērnus. Bērnu klātbūtne sabiedriskajā telpā daudzus kaitina un vide ir bērniem joprojām nedraudzīga. Pamēģiniet, piemēram, vilcienā iedabūt bērnu ratiņus vai ar tiem izlavierēt pa Rīgas ielām! Jautājuma sakne vienmēr būs meklējama atzīšanā un mīlestībā. Iespējams, mūsu atzinības sasniegšanas paņēmieni ir kļūdaini, jo dzenamies pēc tā, kas neveldzē. Tomēr šausmināties par sievietēm, kas neizvēlas bērnus, varēsim tad, kad bērni, atzīšana un mīlestība patiesi paliks par vērtību visā sabiedrībā. Vaimanāšana par vērtībām nelīdzēs, kamēr šīs vērtības neiemiesosim – šodien, uz ielas, veikalā, mājās un darbā, atzīstot un mīlot savus tuvākos, arī bērnus.
______________________
[1] Skat. pētījumu apkopojumu The costs of raising children and the effectiveness of policies to support parenthood in European countries: a Literature Review (2008) http://ec.europa.eu/social/... [2] Skat. pētījumu European Quality of Life Survey 2007 http://www.eurofound.europa.eu/areas/qualityoflife/eqls/2007/index.htm 
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu! |
Vaimanāšana par vērtībām Aivita Putniņa 