Sen jau gaidīju brīdi, kad diskusijas par bilingvālās izglītības reformas turpinājumu mazākumtautību skolās 2004.gadā pārtaps par politisko partiju atklātas cīņas objektu. Līdz marta beigām cīņas notika paralēlās informatīvās telpās — krievvalodīgā un latviešu presē. Pārsteigumi nebija gaidāmi, jo diskusijas notika pēc principa, kas nepieļauj dialogu, — katrs skaļi atkārtoja savas formulas un dzirdēja lielākoties tikai sevi.
Krievvalodīgajai presei lasītāju piesaistīšanai nepieciešamais mazākumtautību upura tēls tika veiksmīgi uzturēts kopš 1999.gada, kad reformas plāni tika publiskoti. Latviešu prese uz šo tēmu raudzījās samērā neieinteresēti, brīžiem sniedzot rakstus par veiksmīgas integrācijas piemēriem.
Kopumā negatīva gaisotne, kas veidojās ap bilingvālās izglītības reformu mazākumtautību skolās, demonstrēja un turpina demonstrēt sabiedriskā diskursa zemo kvalitāti Latvijā. Nemitīga pagātnes piesaukšana, nevēlēšanās ieklausīties cita viedoklī noved pie secinājuma, ka 2004.gada reformas nekonsekventa izstrādāšana, politiķu pretrunīgie izteicieni ir ārkārtīgi izdevīgi tiem, kuri veido savu politisko identitāti kā mazākumtautību aizstāvji Saeimā un ārpus tās.
Pilnu "Diena" raksta tekstu lasiet šeit. |
