Programma sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanai

Valsts programma sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanai

Valsts programma sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanai (turpmāk tekstā – Programma) no 2002.gada līdz 2006.gadam ir izstrādāta saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 61.panta 4.punktā noteikto uzdevumu izpildi.

Programma paredz nodrošināt valsts atbalstu kvalificētu sociālā darba speciālistu sagatavošanā, kuru profesionālā kvalifikācija ļautu vienlīdz sekmīgi strādāt dažādās sociālā darba jomās.

Latvijas Republikas Izglītības klasifikācijā (apstiprināta ar Izglītības un zinātnes ministrijas 1999.gada 16.decembra rīkojumu Nr.703) izglītības un zinātnes programmu grupā iekļauta izglītības programma “Sociālā pedagoģija” un veselības un sociālās aprūpes izglītības programmu grupā – izglītības programma “Sociālā aprūpe”. Latvijas Republikas Profesiju klasifikatorā (apstiprināts ar Labklājības ministrijas 1998.gada 9.oktobra rīkojumu Nr.246) veidoti sociālā pedagoga (grupas Nr.2353), vecākā sociālā darbinieka (grupas Nr.2446) un sociālā darbinieka (grupas Nr.3460) profesiju apraksti. Gan sociālā pedagoga, gan sociālā darbinieka profesionālās darbības pamatuzdevumi ir sociālās dzīves analīze un sociālo problēmu risināšana.

Atbildība par bērna tiesību nodrošināšanu valsts līmenī ir uzticēta Izglītības un zinātnes ministrijai, kura īsteno vienotu valsts politiku un normatīvajos aktos noteiktās funkcijas bērnu tiesību aizsardzībā, sportā un jaunatnes lietās; Labklājības ministrijai – izstrādā valsts politikas projektus bērnu un ģimenes sociālās drošības, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas, sociālās palīdzības (sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, materiālās palīdzības), veselības aprūpes un medicīniskās rehabilitācijas, kā arī pusaudžu nodarbinātības jomā, koordinē šo projektu īstenošanu un atbild par tā izpildi; Iekšlietu ministrijai – izstrādā un īsteno bērnu noziedzības novēršanas programmas, kā arī programmas bērna aizsardzībai pret noziegumu; Tieslietu ministrijai – organizē tiesnešu apmācību bērna tiesību jautājumos; Kultūras ministrijai – izstrādā valsts programmu kultūras un kultūrizglītības jomā un atbild par tās īstenošanu.

Saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un atbilstīgi bērna dzīves vietai sociālās palīdzības pakalpojumu sniegšana ģimenēm ar bērniem un ārpusģimenes bērnu sociālā aprūpe ir vietējās pašvaldības kompetencē.

I. Programmas mērķis un uzdevumi 

1. Programmas mērķis ir vienotas sistēmas izveide profesionālu sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanā, lai sniegtu kvalitatīvu  palīdzību un atbalstu ģimenēm ar bērniem.

Izglītotu un kvalificētu speciālistu nepieciešamību, kuri sniegtu kvalitatīvus valsts un pašvaldību atbalsta pakalpojumus ģimenēm ar bērniem, akcentē arī 2000.gada 17.oktobrī Ministru kabineta sēdē izskatītā koncepcija "Par atbalstu ģimenēm ar bērniem". Tajā paredzēta vienotas sistēmas izveide nepieciešamo speciālistu sagatavošanā, darbu virzot gan uz speciālistiem, kas jau šobrīd saskaras ar ģimeņu sociālajām problēmām (tai skaitā bērnu tiesību aizsardzības problēmām) un to risināšanu, gan uz jaunajiem speciālistiem.

2. Programmas uzdevumi ir:

2.1. noteikt valsts finansiālo atbalstu profesionālajām izglītības programmām, tā nodrošinot sociālo pedagogu un sociālo darbinieku izglītošanu un tālākizglītību;

2.2. izveidot un pilnveidot sociālās pedagoģijas un sociālā darba metodisko un informatīvo bāzi.

II. Situācijas apraksts un galvenās problēmas

Sociālekonomiskā situācija aktualizējusi profesionālu sociālo pedagogu un sociālo darbinieku nepieciešamību valstī. Sabiedrības straujā noslāņošanās, ekonomisko attiecību izmaiņas, sociālā un ekonomiskā nestabilitāte radījušas virkni problēmu, kuru risinājumam vajadzīgas jaunas, efektīvas darba metodes un kompetenti, profesionāli darbinieki. Demogrāfiskā krīze, alkoholisms un narkomānija, pusaudžu noziedzība, bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpe – tās ir tikai dažas problēmas, ar kurām savā ikdienas darbā sastopas sociālās sfēras darbinieki.

1.problēma – nepietiekams profesionālu sociālo pedagogu un sociālo darbinieku skaits un amatam neatbilstoša kvalifikācija.

Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumos Nr.313 “Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem” formulētas prasības vairākām pakalpojumu sniedzēju grupām, tajā skaitā bērnu sociālās aprūpes institūcijām un sociālās palīdzības dienestiem, paredzot normu, ka pakalpojumus šajās institūcijās sniedz sociālie darbinieki, kuriem ir atbilstīga izglītība un kuri, regulāri pilnveidojot savu kvalifikāciju, apguvuši konkrētus mācību kursus.

Ministru kabineta 2000.gada 4.aprīļa noteikumi Nr.135 “Noteikumi par kvalificētā personāla skaitu un nepieciešamo aprīkojumu vispārējās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs” nosaka kvalificēta personāla (tajā skaitā sociālo darbinieku un sociālo pedagogu) skaitu, ņemot vērā institūcijas specifiku un bērnu skaitu institūcijā.

Valstī kvalificētus sociālā darba speciālistus augstskolas sagatavo kopš 1991.gada. Līdz 2001.gadam augstāko izglītību sociālā darbinieka un sociālā pedagoga kvalifikācijā ieguvuši 558 speciālisti – 71 sociālais pedagogs un 487 sociālie darbinieki.

Negatīvi vērtējama tendence uzticēt sociālā pedagoga vai sociālā darbinieka funkcijas speciālistam, kam nav nepieciešamās akadēmiskās vai profesionālās  izglītības.

Saskaņā ar likumu “Par sociālo palīdzību” sociālās palīdzības dienestu izveide ir pašvaldības funkcija. Pašvaldības sociālās palīdzības dienestā atkarībā no pašvaldības finansu un citiem resursiem, iedzīvotāju skaita un to struktūras, tiek veidotas struktūrvienības vai amata vienības darbam ar klientiem un viņu sociālajām problēmām.

Labklājības ministrijas 2000.gadā pētījumā “Sociālās palīdzības sistēmā strādājošo aptauja” iegūtie dati liecina, ka arī sociālās palīdzības dienestos, kur šādas struktūrvienības nav izveidotas, darbinieku darba uzdevumos prioritārs ir darbs ar ģimeni un bērniem. 

Pēc Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fonda datiem, 2000.gadā Latvijas 557 pašvaldībās bija izveidoti 314 sociālās palīdzības dienesti, tātad gandrīz pusē pašvaldību (44 procenti) ne tikai nav izveidoti sociālās palīdzības dienesti, bet darbā nav pieņemts vismaz viens sociālais darbinieks.

Pašvaldību sociālās palīdzības dienestos strādājošo sociālo darbinieku profesionālās kvalifikācijas līmenis ir zems: 6,7 procentiem strādājošo – atbilstoša augstākā izglītība, 3,8 procentiem – sociālā aprūpētāja vidējā profesionālā izglītība, 14,7 procenti – mācās sociālā darba augstskolās. 30 procenti strādājošo apgūst apmācību kursu sociālajā darbā, taču tie nenodrošina iespēju iegūt profesionālo kvalifikāciju. Joprojām 36 procentiem sociālo darbinieku nav atbilstīgas izglītības un viņi arī nekur nemācās.

Profesionālu pašvaldību sociālo darbinieku loma pieaug, īstenojot aktuālos vardarbībā cietušo bērnu sociālās rehabilitācijas pasākumus (Ministru kabineta 1999.gada 8.jūnija noteikumi Nr.208 “Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedzama nepieciešamā palīdzība”), nodrošinot sociālās garantijas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem (Ministru kabineta 1999.gada 13.jūlija noteikumi Nr.254 “Noteikumi par sociālajām garantijām bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem”), sniedzot sociālos pakalpojumus trūcīgām ģimenēm (Ministru kabineta 1996.gada 26.marta noteikumi Nr.75 “Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu), izstrādājot ģimenes atbalsta programmas, attīstot alternatīvās aprūpes pakalpojumu tīklu, strādājot ar atkarībā nonākušiem bērniem, jauniešiem un viņu vecākiem.

Svarīga sociālo pedagogu un sociālo darbinieku profesionālās darbības sfēra bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanā ir sadarbība ar bāriņtiesu (pagasttiesu), kura veic aizbildnības un aizgādnības lietu kārtošanu, lemj par vecāku varas pārtraukšanu vai izbeigšanu.

Kvalificēti sociālie pedagogi un sociālie darbinieki nepieciešami arī veselības aprūpes, krīzes centros un rehabilitācijas iestādēs.

1.tabula

Patstāvīgo iedzīvotāju skaits uz vienu sociālās palīdzības darbinieku valstī  

2.problēma – nepietiekams valsts finansiālais atbalsts sociālo pedagogu un sociālo darbinieku profesionālo studiju programmu īstenošanai.

Šobrīd Latvijā vairākās valsts un juridisko personu dibinātās augstskolās ir studiju programmas, kurās tiek sagatavoti sociālie pedagogi un sociālie darbinieki.

Latvijas Universitātē, Liepājas Pedagoģijas akadēmijā un Rēzeknes Augstskolā sociālie pedagogi izglītību iegūst pedagoģijas un psiholoģijas fakultātēs, kur vienlaikus studijām augstskolā studenti tiek rosināti veikt pedagoģisko darbu.

Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” absolventi vienlaikus iegūst divas kvalifikācijas – sociālais darbinieks un sociālais pedagogs. Tas ļauj viņiem pēc studiju beigšanas strādāt dažādās sociālajās institūcijās.

Valsts dotāciju palielināšanās minētajām studiju programmām piesaistītu tos jauniešus, kuri būtu patiesi ieinteresēti strādāt sociālajā sfērā.

2.tabula 

Sociālo pedagogu studiju programmās uzņemto studentu skaits Latvijas augstskolās (pēdējos divos akadēmiskajos gados) 

Augstskola	1999./2000.ak.g.		2000./2001.ak.g.
	Par maksu	Par budžeta līdzekļiem	Par maksu	Par budžeta līdzekļiem
Latvijas Universitāte	83	20	66	20
Liepājas Pedagoģijas akadēmija	32	-	-	-
Rēzeknes Augstskola	-	-	29	15
Kopā	115	20	95	35

IZM Augstākās izglītības un zinātnes departamenta
Augstākās izglītības un zinātnes pārvaldes nodaļas informācija.

3.tabula

Sociālo darbinieku studiju programmās uzņemto studentu skaits Latvijas augstskolās (pēdējos divos akadēmiskajos gados) 

Augstskola	1999./2000.ak.g.		2000./2001.ak.g.
	Par maksu	Par budžeta līdzekļiem	Par maksu	Par budžeta līdzekļiem
Latvijas Universitāte	14	15	-	-
Liepājas Pedagoģijas akadēmija	99	16	54	-
Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola ”Attīstība”	55	80	109	80
Latvijas Evaņģēliski luteriskā kristīgā akadēmija	135	20	160	10
Kopā	303	131	323	90

IZM Augstākās izglītības un zinātnes departamenta Augstākās izglītības un zinātnes pārvaldes nodaļas un Labklājības ministrijas informācija.

3.problēma – mācību materiālu un literatūras nepietiekamība sociālā darba un sociālās pedagoģijas jautājumos.

Latvijā sociālā pedagoga un sociālā darba profesijas apguve ir tikai sākta, tādēļ augstskolas, kas sagatavo speciālistus šajās profesijās, šobrīd ir arī galvenās mācību līdzekļu sagatavotājas un izdevējas. Joprojām mācību metodisko līdzekļu trūkst. Augstskolas sagatavo un publicē rakstus un rakstu krājumus par sociālā darba un  sociālpedagoģiskiem jautājumiem.   

Ikgadējs sociālā darba un sociālās pedagoģijas jautājumiem veltīts zinātniski metodisks rakstu krājums “Dzīves jautājumi” tiek gatavots un izdots sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”. Augstskolā ir izdota arī “Sociālā darba vārdnīca” (Rīga: SDSP “Attīstība”, 2000.- 249 lpp.).

Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē sagatavots un ar Sociālo un pedagoģisko inovāciju fonda atbalstu izdots pirmais rakstu krājums “Sociālpedagoģiskās inovācijas: teorija un prakse” (Rīga, 1999.-232 lpp.).

Gan augstskolas “Attīstība”, gan Latvijas Universitātes izdevumos ievietoti Latvijā dzīvojošu un sociālā darba vai sociālpedagoģiskajā jomā strādājošu autoru raksti, kuru mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar jaunām sociālpedagoģiskām darba formām un metodēm.

Atbilstoši sabiedrībā pieaugošajām sociālajām problēmām, arvien vairāk ir nepieciešami jauni izdevumi par sociālās pedagoģijas un sociālā darba jomā.

4.problēma –  esošās sociālo darbinieku apmācības sistēmas piedāvājuma neatbilstība pieprasījumam.

Latvijā vidējo profesionālo izglītību sociālo aprūpētāju specialitātē var iegūt P.Stradiņa 2.medicīnas skolā un Daugavpils medicīnas skolā. Skolās uzņem personas ar vidusskolas izglītību, mācību ilgums divi gadi.

Latvijas Universitāte sagatavo sociālo zinātņu bakalaurus sociālajā darbā (t.i., augstākā akadēmiskā izglītība sociālajā darbā), mācību ilgums ir četri gadi.

Augstāko profesionālo izglītību sociālajā darbā var iegūt Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā "Attīstība" un Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Abās augstskolās uzņem personas ar vidusskolas izglītību, mācību ilgums – četri gadi.

Augstāko profesionālo izglītību specialitātē “sociālās aprūpes karitatīvais darbinieks, diakons” var iegūt Latvijas Evaņģēliski luteriskajā kristīgajā akadēmijā. Mācību ilgums – četri gadi. Minētā augstskola sagatavo sociālos darbiniekus darbam ar klientiem sociālās aprūpes vai sociālās palīdzības institūcijās.

Dažāda ilguma un satura apmācību kursus sniedz Latvijas Pašvaldību mācību centrs un tā filiāles, sociālo attiecību institūts “Attīstība”, Latvijas Medicīnas akadēmijas Sabiedrības veselības skola, mācību centrs “Personāls” utt.

III. Programmas virzieni  

3. Programmas virzieni ir:

3.1. normatīvās bāzes sakārtošana;

3.2. profesionālo izglītības programmu īstenošana;

3.3. sociālo pedagogu un sociālo darbinieku tālākizglītība;

3.4. mācību līdzekļu un informatīvo materiālu izstrāde un pieejamība;

3.5. sabiedrības informēšana sociālā darba un sociālās pedagoģijas jautājumos;

3.6. sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām.

IV. Programmas īstenošanas pasākumi
gadskārtējā valsts budžeta līdzekļu ietvaros 

Virziens	Pasākums	Izpildes laiks	Atbildīgā institūcija
1	2	3	4
1.Normatīvās bāzes sakārtošana	1.1. Izstrādāt sociālā darbinieka profesijas standartu	2003.	Labklājības  ministrija
2.Profesionālo izglītības programmu īstenošana	2.1. Nodrošināt valsts finansējumu 25 sociālo pedagogu augstākās izglītības studiju programmām	*)	Izglītības un zinātnes  ministrija
	2.2. Nodrošināt valsts finansējumu 50 sociālo darbinieku augstākās izglītības studiju programmām	*)	Labklājības ministrija
	2.3. Nodrošināt iespēju saņemt studiju un studējošo kredītu sociālā pedagoga studiju programmās	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
	2.4. Nodrošināt iespēju dzēst studiju un studējošo kredītu sociālā pedagoga studiju programmās	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
	2.5. Nodrošināt iespēju saņemt studiju un studējošo kredītu sociālā darbinieku studiju programmās	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
	2.6. Nodrošināt iespēju dzēst studiju un studējošo kredītu sociālā darbinieka studiju programmās	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
3. Sociālo pedagogu un sociālo darbinieku tālākizglītība	3.1. Nodrošināt 25 pedagoģisko darbinieku (t.sk. klašu audzinātāju) profesionālās tālākizglītības studiju programmas sociālā pedagoga kvalifikācijas ieguvei	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
	3.2. Nodrošināt sociālā pedagoga profesionālās meistarības pilnveides tālākizglītības  programmas	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
	3.3. Nodrošināt finansējumu 5 sociālo darbinieku maģistra studiju programmām	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
4. Mācību līdzekļu un informatīvo materiālu izstrāde un pieejamība	4.1. Nodrošināt finansējumu metodisko līdzekļu par sociālās pedagoģijas un sociālā darba tematiku izstrādāšanai un iespiešanai	*)	Izglītības un zinātnes ministrija
5.Sabiedrības informēšana sociālā darba un sociālās pedagoģijas jautājumos	5.1. Izstrādāt un iesniegt pašvaldībām rekomendācijas sociālā darba organizēšanas un sociālas pedagoģijas jautājumos	2002.	Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija
	5.2. Sagatavot informāciju par sociālā darba un sociālās pedagoģijas jautājumiem masu saziņas līdzekļiem	2002.	Labklājības ministrija
6. Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām	6.1. Iesaistīt nevalstiskās organizācijas programmas pasākumu īstenošanā	*)	Labklājības ministrija

Piezīme. *) pasākumi tiek īstenoti katru gadu;

Izglītības un zinātnes ministrijas

Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra

direktora vietniece

A.Bērziņa 7228987