Diskusija par Zinātnes padomi ļoti labi atspoguļo lietu patieso stāvokli. Raksturojot situāciju Latvijas zinātnes pārvaldības laukā var lietoto sadzīvisko jēdzienu – “ne zivs, ne gaļa”. Visi diskusijas dalībnieki izjūt neērtības sajūtu par to, kā zinātnes process Latvijā ir attīstījies pēdējo 15 gadu laikā. Kāda koordinējoša institūcija ir nepieciešama, bet tā, kas ir darbojusies nav pildījusi savas funkcijas efektīvi naudas trūkuma dēļ. Varu tikai piekrist tam, ka bez finansējuma nav iespēju attīstīties, bet tomēr... Diskusijas dalībniekiem nav atbildes (un ne tikai viņiem), kādi ir mērķi un uzdevumi, ja finansējums tiek atrasts. Tas ir precīzs pašreizējās situācijas atspoguļojums. Latvijas zinātnei ir piešķirti milzīgi finanšu resursi, kādi nav piedzīvoti iepriekšējos gados, bet zinātnes pārvaldītājiem/organizatoriem nav plāna, kā savienot zinātnieku, valsts un sabiedrības intereses kopīgu mērķu sasniegšanai. Gribu vērst uzmanību tikai uz dažiem, manuprāt, svarīgiem jautājumiem. 1) Jāpārtrauc zinātņu nozaru pretstatīšana. Dabaszinātnes sociālajām zinātnēm, inženierzinātnes humanitārajām utt. Visas zinātņu nozares veido sabiedrības attīstības nosacījumus un idejisko lauku. Tādēļ ilgstoša zinātnes nozaru konfrontēšana nodara ļaunu gan zinātnei, gan valsts attīstībai. 2) Jāpārtrauc nevajadzīga sacensība par to, kas labāka – fundamentālā vai pielietojamā zinātne. Par šādas diskusijas neauglību nav vērts pat runāt. Finansiālajam atbalstam jānonāk abās kategorijās. 3) Zinātnes pārvaldībā lielāka uzmanība jāpievērš jaunajām zinātņu nozarēm, kas palīdz bagātināt Latvijas akadēmisko vidi, kā arī ātrāk iesaistīties starptautiskajā apritē. 4) Vislielākā uzmanība pievēršama jauno zinātnieku atbalstīšanai un iesaistīšanai valsts atbalstītājās pētnieciskajās programmās. Zinātnes padome veikusi nozīmīgu vecākās paaudzes zinātnieku minimālā sociālā atbalsta garantēšanas darbu, tomēr nepieciešama uz nākotni orientēta domāšana zinātnes plānošanā. 5) Visu Latvijas zinātnes daudzveidību nevar ierindot nodefinētajās zinātnes prioritātēs, tādēļ svarīgi ir aptvert visu zinātnes “spēles laukumu”, nevis padarīt to fragmentāru, nosakot, ka attiecīgajā laika periodā lielākais finansējums tiek piešķirts prioritātēm, bet pārējās nozares netiek apdalītas vai atstātas pašplūsmā. 6) Jāievieš daudz stingrāki atskaites kritēriji un formas zinātniskajā darbībā. Ja projektam tiek piešķirts valsts finansējums, atskaites formai jābūt sabiedrībā redzamai, jūtamai un akadēmiskajā kopienā motivējošai tālākajiem pētījumiem. 7) Ir pēdējais laiks domāt par izglītības un zinātnes pārvaldības jautājumiem – kadriem, finansējumu, darbības efektivitātes kritērijiem, ieviešanas mehānismiem, utt. Latvijas lielākā nelaime ir tā, ka zinātnes jomu pārvalda paši zinātnieki. Prakse rāda, ka lielākus rezultātus var sasniegt, ja zinātnieki pēta, pārvaldītāji pārvalda, bet sabiedrība bauda labi pārvaldītu pētījumu rezultātus. |
