Citi resursi

Tikai tagad Pilsoniskās savienības valde kategoriski nosoda Sluča nacionālo piederību aizskarošos izteikumus un izslēdz viņu no partijas. Kādēļ tā?

Kopš Kopenhāgenas tikšanās ir mazinājusies klimata politikas prognozējamība. Daži saka, ka Apvienoto Nāciju pārraudzītais process turpinās un klimata mainība, valstīm apzinīgi un kopīgi sadarbojoties, tiks ierobežota.

Dažos medijos ir parādījušies partiju Eiropas Parlamenta (EP) priekšvēlēšanu programmu iztirzājumi, kas partijām uzdod papildus jautājumus. Tas ir visnotaļ apsveicami, jo rosina vēlētājus analizēt partiju programmas, nevis tikai skatīties uz kandidātu fotogrāfijām. Turklāt arī radušies jautājumi ir visnotaļ loģiski, jo priekšvēlēšanu programmām ir noteikts limits — 4000 zīmju, kas neļauj tajās sniegt detalizētu pārskatu par visiem vēlētājus interesējošiem jautājumiem. Šī iemesla dēļ sabiedriska priekšvēlēšanu programmu apspriešana ir vēlama un atbalstāma. Kas attiecas uz Sabiedrības Citai Politikai (SCP) programmu, tad es centīšos sniegt atbildes attiecībā uz Lindas Jākobsones rakstu Visiem pēc vajadzības portālā politika.lv, kā arī uz laikrakstā Diena un portālā diena.lv publicēto Daces Akules, Andra Gobiņa un Aināra Dimanta programmas vērtējumu.

Masu medijos pulka raksta par visādu politiķu darbiem un nedarbiem, maļ tagad par krīzi no rīta līdz vakaram (bet krīze smagi skar arī citas valstis pasaulē, citur pat spēcīgāk nekā pie mums!),cilā negācijas. Taču ir viena tēma, ko plašsaziņas līdzekļi neskar gandrīz vai nemaz, varbūt tikai vienu reizi gadā kā šogad, kad rosījās uz lielo talku. Tā ir tēma par sakoptu Latviju un Rīgu it īpaši. Ir sabiedrībā radies slānis, kas mēslo uz nebēdu. Lēšu, ka šo slāni veido ap 20% ļaužu. Tikpat daudz cilvēku varbūt paši neko nemēslo, bet viņiem ir vienalga, kā apkārt izskatās. Pēc lielās talkas tad nu masu mediji klāsta, cik tonnu atkritumu savākti! Varbūt būtu vērts šo tēmu aktualizēt regulārāk.

Tiesiskas valsts ideja lielā mērā sakņojas Roberta fon Mola 1832. gadā publicētajā traktātā „Policijas zinātne saskaņā ar tiesiskas valsts pamatprincipiem”. Šī ideja sākotnēji ietver divas prasības: 1) pilsoņu tiesisku aizsardzību pret valsti un 2) policijas, respektīvi, pārvaldes tiesājamību. Drīz vien gan norisinās šo prasību depolitizācija un formalizācija, proti, juridizēšana. Turklāt tiesiskā valsts principā attiecas tikai uz noteikti apstrādātu indivīdu, nevis indivīdu kā faktisku būtni.

Atsaucot atmiņā janvāri, vairums politiķu tūdaļ ņemas runāt par mītiņu un nekārtībām Rīgā. Dīvaina amnēzija. Vai nekas cits nav noticis? Bet varbūt tiešām nekas nav noticis? Nav bijusi slēpnīgi melīgā ņemšanās ap dažu labu banku? Nav bijusi neizlēmīgā rosīšanās saistībā ar budžetu un aizņēmumiem? Nav bijusi lauksaimnieku novešana līdz braukšanai uz Rīgu? Nav bijusi jezgainā rosīšanās, imitējot darbu un cenšoties atkratīties no atbildības? Ja jau ir bijušas tikai nekārtības, tad kāds tomēr ir atbildīgs par kārtības neuzturēšanu. Tomēr atbildīgo nav, un šādi itin ātri var tikt vaļā arī no nekārtībām — janvārī nekas nav noticis.

Pēdējā mēneša notikumi valsts pārvaldē ir bijuši tik spraigi, ka nabaga ļautiņi nav varējuši atraut savas nogurušās acis no šī punkta. Pie tam daudzi notikumi ir bijuši tik greizi, ka nācies šo punktu samērā ilglaicīgi vērot ar sānis pagrieztu galvu un notirpušu kaklu. Pieņemtie lēmumi ir bijuši tik neizskaidrojami salti, ka tirpas no kakla sāk pārņemt arī kājas, jo sevišķi domājot par to, kas būs atlicis no valsts un cilvēkiem pēc vērienīgās „šo pašu” glābšanas operācijas.

Atsaucoties uz portālā politika.lv publicēto Andas Rožukalnes  rakstu Sarunas ar spoguļattēlu, gribētos izteikt dažas domas.

Tā kā jūs rakstāt par mediju darba kvalitāti, iedrošinos iespraukties ar vienu piebildi. No skatītāju, klausītāju un lasītāju viedokļa plašsaziņas līdzekļi Latvijā (varbūt citur arī tāpat?) ir orientēti vienīgi uz negācijām. Viss viens, par ko arī būtu runa.

Nesen sanāca izmest apli no Rīgas līdz Cēsīm un atpakaļ. Vienatnē braucot, domās sāku kavēties pie nesenajiem notikumiem pie Saeimas. Lai arī pats šajā pasākumā nebiju, visu vakaru to vēroju TV ekrānā un arī nākamajā rītā ar interesi noklausījos pozīcijas politiķu taisnošanos un uzbrukumus diviem opozīcijas pārstāvjiem, kā arī policijas vadības bezkaislīgo sevis slavēšanu un dažu rīkotāju cenšanos nošķirt pasākumu no vandāļu nekontrolējamās rīcības.

Politiķu diskusijā, kas LNT ēterā bija skatāma 18.janvāra vakarā, dažs politiķis vēlēšanas atkārtoti sauca par vēlēšanos. Pārteikšanās šķiet teju simboliska un lieliski sader ar ministra Slaktera pašvērtējumu par savu “vienu no vērtīgākajām” angļu valodām Latvijā. Lielā nelaime ir vēlēšanos neatbilstība reālās dzīves vajadzībām. Mums ir ārkārtīgi daudz vēlēšanos, bet maz iespēju tās piepildīt.

Es esmu par tiesisku un demokrātisku valsti.
Es esmu pret politisku cinismu un tiesisku nihilismu.
Es vēlos līdzdarboties, lai veidotu savu valsti labāku.
Es aizstāvēšu savas tiesības un brīvības nevardarbīgā veidā.
Savu viedokli un apņemšanos apliecinu, nēsājot baltu lentīti.

Cienījamie, Pabrika kungs! Krīgera kungs! Štokenberga kungs! Sapulces organizatori!

Es rakstu Jums, es runāju ar Jums kā cilvēks, kā sapulces dalībnieks, kā daudzi varbūt ar pēdējiem latiem no tālienes atbraukušie, kam tāpat kā Jums sāp mūsu kopīgais liktenis, mūsu tautas ciešanas. Tāpat, bet — mazliet citādi.

Doma laukuma notikumi jau šodien, 14.janvārī, ir vēsture. Tas nozīmē, ka konkrētais notikums ir pagājis, un ko mēs ikviens paņemsim sev līdzi dzīvei no tā, atkarīgs no katra paša. Iespējams, ka tās būs politiķu vājās uzrunas „nabaga pingvīniem”, bet, iespējams, — vilšanās par notikumiem pēc mītiņa. Ir jau tā, ka kaut ko var iemācīties vienīgi tad, ja izdara atbilstošus secinājumus. Tomēr šodien, raugoties uz medijos izskanējušo informāciju, nekas neliecina par šādiem mēģinājumiem. Pat neizskan secinājumi no tiem, kam būtu tā kā pienākums tos izdarīt un paziņot sabiedrībai.

Dažos masu saziņas līdzekļos izskan Gruzijas situācijas salīdzinājums ar Serbiju un Kosovu. Uzskatu to par nekorektu, jo, atšķirībā no Balkāniem, daudzetniskajā Gruzijā minoritātes nekad nav jutušās pamatnācijas apspiestas. Piedāvāju nelielu ieskatu vienas konflikta zonas — Abhāzijas vēsturē.