Nacionālo ziņojumu veido ievads, septiņas teksta sadaļas, pielikumi, saīsinājumu saraksts, informācija par Latviju un literatūras saraksts ar deviņiem darbiem kopā uz 63 lappusēm. No tām pamata teksts ir 54 lappuses, un situācijas aprakstam veltītas 35 lappuses. Analītisko daļu un ilgtspējīgas attīstības politiku raksturo īsi teksti, uzsverot atsevišķus politikas instrumentus un brīvas izlases indikatīvās mērķgrupas. Par ziņojumu Ziņojums ir tradicionāls ierēdņu skatījums uz problēmām – jauni cilvēki ir apguvuši zināmas atskaitīšanās sistēmas kārtību, pārvalda pamatinformācijas plūsmas un spēj ļoti īsā laikā veidot selektīvas datu kopas un tekstu izlases, kas, salīdzinājumā ar iepriekšējo ziņojuma uzmetumu, ir kļuvušas vienkāršākas un pārskatāmākas. Kā piemērs teiktajam varētu kalpot citāts no ziņojuma 42. lappuses: “Vietējās Agenda 21 process pašlaik ir uzsākts salīdzinoši nedaudzās Latvijas pašvaldībās, t.i., 20 no 576 pašvaldībām. Galvenokārt, tās ir pilsētu pašvaldības, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu, līdz ar to gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju iesaistīti vietējās Agenda 21 procesā”. Arī viss pārējais ziņojums ir spilgts raportēšanas piemērs un nav lietderīgi turpmāk vērtēt atbalstītāju “nospiedošo pārākumu” no piemirstās komjauniešu vadoņu leksikas. Vienlaikus ziņojums ir nesalīdzināmi veiksmīgāks par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājas lapā atrodamajiem lozungiem un kaujas saukļiem par intensīvo sagatavošanās darbu un sabiedriskām apspriešanām utt., kas nebūt neliecina par kādu takta izjūtu vai paša priekšmeta zināšanām. Mājas lapā norādītie dokumenti par apaļo galdu diskusijām vairāk atgādina kāda klubiņa biedru tikšanos, kaut arī diskusijas par tēmu ir notikušas. Visumā tas ir izteikti vienkāršots pārskata ziņojums par esošo stāvokli (tautsaimniecības pamata sektoros) un vides stāvokli (indikatoru apskats), kas papildināts ar ilgtspējīgas attīstības koncepcijas projekta atsevišķiem aspektiem un nesniedz viengabalainu priekšstatu ne par valsti, ne iedzīvotājiem un to saimniecisko dzīvi un ietekmēm. Tomēr tas satur pietiekošu atsauču skaitu, kas ļauj atrast pirmavotus nopietnākiem salīdzinājumiem, tajā skaitā ilgtspējīgas attīstības kontekstā. Nenoliedzami pozitīvs ir pats fakts, ka šāds ziņojums ir ticis sagatavots un ir atrastas tās pāris nedēļas laika kompilācijai. Par ziņojumā minētajām problēmām Skartās problēmas skatītas vienpusīgi, un to interpretācija ir izteikti pozitīvi orientēta, radot maldīgu priekšstatu par veiksmīgiem risinājumiem un panākumiem Latvijas ilgtspējīgā attīstībā. Nav iespējams piekrist pašreizējam patēriņa un negatīvās ietekmes uz vidi samazinājumam kā mērķtiecīgas valsts vides politikas rezultātam. Ir mainījusies patēriņa struktūra, un importēto dabas resursu dominante pār vietējiem nebūt neliecina par ilgtspējīgu attīstību, īpaši reģionālā un globālā kontekstā. Arī sīko zemnieku saimniecību skaits, neskatot to pamata ienākumu avotu (primāro resursu izmantošana, piemēram, mežu ciršana), ir pasniegts tikai kā iespējas nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību. Tas pats sakāms par sadaļu, kas apskata demogrāfiskās tendences, ignorējot apdzīvojuma blīvumu, svārstmigrācijas utt. Tajā pašā laikā nav veikta nekāda analīze par iemesliem, kāpēc tā vai cita tendence ir vērojama, un visos gadījumos tā vietā sniegtas atsauces uz normatīviem aktiem vai Eiropas Savienības direktīvajiem dokumentiem. Ziņojums nesniedz pārliecinošu atbildi uz pamata jautājumu – vai Latvijas attīstība pēdējos desmit gados ir tikusi virzīta par labu tās ilgtspējībai? Ziņojuma projektā tieši nav skarta neviena vides vai sabiedrības problēma, bet tās noteiktas un apskatītas tikai tiktāl, cik tas ļauj definēt kādu no iecerētām rīcībām. Līdz ar to iztrūkst parādību un tendenču analīze un priekšlikumi attīstības monitoringa vai indikatoru piemērošanai konkrētajos apstākļos. Sagatavotā datu izlase arī šādu vērtējumu neļauj dot, jo netiek sniegtas pamata definīcijas un to pielietojums attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību kopumā un atsevišķu sektoru, nodarbes jomu vai mērķgrupu analīzi. Netieši tas norāda, ka pati problēma nav apzināta un pētīta, - uzkrātie novērojumi un dati veido mozaīkveida priekšstatu un ilūziju par ļoti lielu aktivitāšu skaitu un panākumiem vides politikā. Taču visā darbā tiek jaukti mērķi, līdzekļi un panākumu mērauklas mērvienības. Saturiski ziņojums kopumā varētu būt kāds uzmetums materiālu apkopojumam sektorālās stratēģijas izstrādei. Ziņojumam vajadzētu būt kompaktam, uzskatāmam, viegli lasāmam, nepārsātinātam ar detaļām, bet tajā jābūt skaidri norādītiem procesiem sabiedrībā un dabā, parādot pārmaiņu galvenās tendences. Vienlaikus nepieciešams plašāk izmantot ilgtspējīgas attīstības indikatorus, kas ļautu izsvērtāk novērtēt attīstību un vieglāk veikt vietējos un reģionālos salīdzinājumus. Par ilgtspējīgas attīstības izpratni Ir zināmi daudzi desmiti ilgtspējīgas attīstības scenārija formulējumu, kuru galvenā atšķirība ir divos punktos – definīcijas teritorija (piesaiste noteiktam pasaules reģionam vai arī plašāks konteksts) un antropocentrisma pakāpe. Definīciju daudzveidība atspoguļo gan indivīdu vai atsevišķu interešu grupu attieksmes atšķirības, gan arī pašas idejas attīstības vēsturi mūžsenajā jautājumā par cilvēka sūtību, attieksmi pret apkārtējo vidi, vērtību harmonizāciju utt. Latvijā joprojām populārākā ir Grū Hārlemas Bruntlandes komisijas ieteiktā definīcija, kurā ir izcelta dabas resursu ierobežotība un vispārhumānā norma par paaudžu solidaritāti un atbildību nākošo paaudžu priekšā. Ja definīcijas otrā daļa ir emocionāla, viegli uztverama un sniedz pietiekošu motivāciju rīcībai, neprasot papildus pierādījumus, tad attiecībā uz dabas resursiem tas gluži tā nav. Rio konferences vispārējās eiforijas periodā ļoti daudziem šķita, ka atrasts universāls līdzeklis un “brīnumnūjiņa” visu dabas un sabiedrības problēmu risinājumam, taču pagājušie desmit gadi ir nesuši korekcijas vismaz realizācijas kalendārajā plānā un pārliecību, ka globālās koncepcijas lietderīgums konkrēta reģiona vai valsts attīstībai ir ierobežots. Tēze par dabas resursu ierobežotību un nepieciešamību tos racionāli izmantot ar perspektīvu skatījumu ir zināma vismaz no senās Ēģiptes laikiem un pagājušajā gadsimtā pasaule vidēji ik pēc 20-25 gadiem tika pārsteigta ar jauniem pesimisma pilniem pareģojumiem par tā vai cita dabas resursa atlikušajiem daudzumiem. Ja neskaita zaudējumus bioloģiskajā daudzveidībā, tad neviena no šim prognozēm nekad nav apstiprinājusies un nav pamata tā domāt arī nākotnē. Vienlaikus šīs prognozes ir populāras, un tām ir ievērojama ietekme uz sabiedrību, nereti tās ir populisma avots un tā tiek arī pasniegtas. Starp šādām teorijām pēdējo gadu desmitu laikā kā populārākās minamas ozona caurumi, dioksīni, El Nino straumes, nozīmīga daļa no klimatu pārmaiņu teorijas pamata datiem un pieņēmumiem, kā arī apkopojošais modelis par pārsniegtajām robežām vai ekoloģiskajiem pēdu nospiedumiem. Tomēr pozitīvas ir bijušas šo teoriju vispārizglītojošas sekas, un cilvēce kopumā vides problēmām ir atlicinājusi daudz vairāk līdzekļu un uzmanības. Par attīstības trūkumu Latvijā Kāda ir attīstība Latvijā un vai tai ir kādi noteikti mērķi un līdzekļi - ir atsevišķas diskusijas priekšmets, bet nav noslēpums, ka vides aizsardzība jau sen vairs nav starp valsts attīstības prioritātēm. Šajā kontekstā tādi valsti kopumā raksturojošie rādītāji un tendences kā iedzīvotāju skaita samazināšanās un koncentrācija atsevišķos punktos, nācijas novecošanās, rūpniecības ražošanas apsīkums, importa izteikta dominance pār eksportu u.c.- var tikt interpretēta kā slodzes samazināšanās uz vidi, bet tikai nosacīti to var saukt par attīstību un par ilgtspējīgu gan noteikti nē. Tāpēc saprotama ir arī Nacionālā ziņojuma nenoteiktība un iepriekš minētā vienpusība, ko noteikti nedrīkst pārmest autoriem vai kādai konkrētai valsts pārvaldes institūcijai. Ir arī otra indikatoru grupa – ļoti neērti rādītāji, kas droši norāda uz Latvijas jaunattīstības valsts statusu un attīstības vadības augsto centralizācijas līmeni tuvu plāna ekonomikas sistēmai. Šajos indikatoros atspoguļojas: - dabas resursu un izejvielu vai to pirmapstrādes produktu dominante eksporta struktūrā (jaunattīstības valsts pazīme),
- īstermiņa preču un pakalpojumu pārsvars pār ilgtermiņa (zema ienākumu līmeņa rādītājs un norāde uz atkritumu masas strauju pieaugumu, īpaši iepakojums),
- izcirsto un stādīto mežu platību attiecības (lauku iedzīvotāju nodarbinātība un ienākumu avoti),
- saražoto preču resursu un enerģijas ietilpība uz vienu produkcijas vienību un tās tirgus vērtību (ražošanas mūsdienīgums un potenciālā konkurentspēja neregulētā tirgū),
- jaunradītās pievienotās vērtības attiecība pret dabas resursu izmantošanu (raksturo saimnieciskās dzīves produktivitāti, augsto tehnoloģiju ietekmi un nodokļu nomaksu) vai arī
- valsts, pašvaldību un to iestāžu darbinieku skaits un 10 000 iedzīvotājiem (Latvija viena no pašām birokrātiskākām valstīm pasaulē),
- vides aizsardzībā iesaistīto nodarbināto skaits uz valsts teritorijas km2 vai IKP (labāk nemēģināt to rēķināt) un tamlīdzīgi.
Līdzšinējā valsts attīstībā nav konstatējamas kādas drošas pazīmes, kas norādītu uz politisko partiju (t.i. likumdevēju un izpildinstitūciju) patiesu interesi nopietni strādāt pie Latvijas ilgtermiņa attīstības mērķiem, stratēģijas un to alternatīvām. Nākamajos atskaišu periodos jāizvirza augstākas prasības nacionālajiem pārskatiem, to sagatavošanas principi varētu būt atšķirīgi no pašreizējiem un tuvināties ANO Pārskatiem par tautas attīstību[1]. Diemžēl pašreizējā izteiksmes formā sagatavotais ziņojuma projekts ir formāls un zināmā mērā pat tendenciozs datu apkopojums, kas nesatur sevī ne problēmas būtības un sektorpolitikas analīzi, nedz arī skaidrus argumentus par labu tiem vai citiem mērķiem un risinājumiem. _____________________________
[1] Tālis Tisenkopfs "ANO Pārskati par tautas attīstību - ierocis publisku interešu aizstāvībai"
Recenzija publicēta portālā 2002. gada 22. jūlijā
|
