Latvijas NVO ilgtspējīgās attīstības ziņojumu veido ievads, sešas teksta sadaļas un saīsinājumu saraksts. Pētījumam nav zināms autors un informācijas pamata sagatavotāju grupa, kā arī nav nosakāma pētījuma ziņojuma oriģinalitāte. Darbs sagatavots ārkārtīgi pavirši, ar ļoti daudzām kļūdām, un tikai 4. sadaļa ir visumā korekta attiecībā uz izmantotajiem materiāliem un satur nepieciešamo atsauču lielāko daļu. Par nosacīti oriģinālām varētu nosaukt sadaļas par pieeju informācijai (saturiski balstoties uz Delnas pētījumiem), Latvijas klimata politiku (semināra darba apkopojums) un netradicionālo skatījumu uz lauksaimniecības un pārtikas politiku. Pārējās nodaļas ir dažādu iestāžu oficiālo ziņojumu un pārskatu vienkāršots pārstāsts un referatīvs apskats ar atsevišķiem izcēlumiem un specifiskiem akcentiem. Ziņojums tikai ļoti aptuveni atbilst tā saturam un adresātam – ANO Vides un attīstības konferencei “Rio + 10”. Tas ir ārkārtīgi fragmentēts, bez vienotas redakcijas un kopīga kopsavilkuma, kas ļautu lasītājam gūt vienotāku priekšstatu par Latvijas patreizējo situāciju, izmaiņām kopš Rio konferences un nākotnes prognozēm. Otrs nozīmīgākais trūkums – skarto problēmu ārkārtīga vienkāršošana līdz pat klajam populismam, kas noteikti varētu būt aizskaroši pašām nevalstiskajām organizācijām un to biedriem. Kā raksturīgi piemēri teiktajam varētu kalpot sekojošie: “Maldīgi būtu domāt, ka filosofija attiecas tikai uz domātājiem. Tā ir norma, it īpaši, runājot par ārvalstu tiešajām investīcijām, kuras ietekmē jebkuru saimniecības jomu jebkurā līmenī “ (26.lpp), “Ilgtspējīgas lauksaimniecības politika. Lielākās problēmas - Valsts sevi nenodrošina ar pārtiku” (61. lpp.). Apskatāmais ziņojums faktiski norāda uz noteiktas pozīcijas trūkumu NVO rindās un, acīmredzot, pats ANO pasākums arī Latvijas NVO ir “pārsteidzis nesagatavotus”, lai arī ziņojuma 4.lappusē lasāms, ka “šajā sakarā, Zaļā Brīvība sadarbībā ar citām nevalstiskajām organizācijām Latvijā realizēja EU PHARE ACCESS programmas atbalsta projektu “Ceļā uz RIO+10”, kura mērķis bija sagatavoties gaidāmajai konferencei Johannesburgā un sagatavot NVO ziņojumu par ilgtspējīgo attīstību Latvijā.” Lasītājiem noteikti būtu interesanti atskaiti par šo projektu un tā rezultātiem lasīt kopā ar apskatāmo ziņojumu ANO konferencei. Patreizējā izteiksmes formā drīzāk tas ir attieksmes dokuments, kā pārskats, kas vispārliecinošāk pasniegts noslēdzošā sadaļā par Lauksaimniecības un pārtikas politiku. Tā ir izteikti vienpusēji interpretēta (par pamatu pieņemot Migela Altjeri savdabīgos priekšstatus par šiem jautājumiem no agroekoloģijas skatu punkta) un ir papildināta ar tradicionāliem deviņdesmito gadu sākuma uzsaukumiem un aicinājumiem, kurus nereti ir grūti pat teorētiski piemērot Latvijas realitātei. Attieksmi vai kādu noteiktu ideoloģiju un tās konsekvences daudz izteiksmīgāk un saturīgāk pauž portālā politika.lv publicētie Aldas Ozolas un Jāņa Brizgas viedokļi. Ilgtspējīgas attīstības skaidrojums[1] visumā apraksta to problēmu loku, kas visbiežāk tiek apskatītas saistībā ar Rio konferences dienaskārtības 21. jautājumu (Agenda 21), tomēr vajadzētu ņemt vērā, ka tā ir ievērojami ierobežota termina lietošanas joma. Vēl šaurākā nozīmē tas lietots sagatavojot Latvijas nacionālā ziņojuma projektu. Salīdzinot ar izteikti kompilatīvo oficiālo ziņojumu, Jāņa Brizgas un Aldas Ozolas viedokļi atšķiras ar neatkarīgu un kritisku skatījumu ne tik daudz par pašu ziņojuma projektu, cik attiecībā uz atbilstošiem procesiem valstī un sabiedrībā, un to pasniegšanas maniere varētu veicināt plašāku diskusiju. Tomēr, plašākas diskusijas aizsākšanai ilgtspējīga attīstība nav pats pateicīgākais priekšmets, jo temats prasa priekšzināšanas (un tā nav tikai attieksmes izpaušana), plašāka konteksta pārzināšanu (tēma ir interdisciplināra) un ir nepieciešama pietiekoši skaidra attīstības perspektīva. Diskusijas veicināšanai, varbūt, ir lietderīgi jautājumu sadalīt divās daļās, no kurām viena būtu apskatīt pašu Rio procesu, bet otrā – vietējās aktivitātes. Ir lietderīgi atcerēties, ka 1992. gadā ANO Rio konferences laikā tika apspriesti daudzi jautājumi – ilgtspējīga attīstība, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, klimata maiņas un gaisa piesārņojuma ierobežošana, mežu aizsardzība, resursu aizsardzība un pārdale starp dažādiem Pasaules reģioniem (t.s. Ziemeļu-Dienvidu konflikts), Pasaules okeāna resursi un starptautiskie ūdeņi Pasaules okeānā, globālās vides datu uzkrāšanas un apmaiņas sistēmas un daudzi citi, kas kopumā aprakstīja to aktuālo vides un sabiedrības problēmu loku, kas būtu risināmas nākamajā (t.i. šajā) gadsimtā. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija, tādējādi, tika pasniegta un pieņemta kā attieksme, mērķis un, vienlaikus, līdzeklis dabas un cilvēku attiecību harmonizācijā. Jau konferences laikā izraisījās ļoti plašas diskusijas, it īpaši attiecībā uz ilgtspējīgās attīstības termina pielietojumu kā līdzekli, kas draudēja sagraut pašu konferences darbu un tikai pateicoties ANO augstajam prestižam un daudzajām dalībvalstu savstarpējām konsultācijām un kompromisiem, noslēguma dokumenti atspoguļoja daudz ierobežotāku jautājumu loku un būtiski tika mīkstināta pati izteiksmes forma. Rezultātā, ārpus vēlējumu formā izteiktiem pamata dokumentiem palika ļoti daudzi tehniskie dokumenti, kuru daļēju ieviešanu uzņēmās dažādas sabiedriskas organizācijas, fondi un apvienības atbilstoši to iespējām un mērķu interpretācijai. Tas ir arī viens no pašiem svarīgākajiem Rio+10 konferences mērķiem – apzināt panākto virzībā uz ilgtspējīgu attīstību, pieļaujot koncepcijai ļoti plašu un vienlaikus koeksistējošu interpretācijas spektru, kas ir unikāls gadījums starptautisko tiesību praksē. Vienlaikus, konference ļoti tieši norādīja, ka šāda ranga ANO konferenču diskusiju un Konvenciju sagatavošanas gaitā ir nepieciešams, bet nav pietiekami tikai atbalstīt procesu un izpildīt nosacījumus – ir nepieciešama uz savas valsts apstākļu precīzām zināšanām balstīta attieksme, kas katrā konkrētā gadījumā nosaka piederību pie tās vai citas valstu grupas ar līdzīgiem apstākļiem un līdzīgu attīstības perspektīvu. Tieši te ir mūsu problēma. Vienkāršojot – Latvijas nacionālais ziņojums saka, ka mēs zinām mūsu situāciju, mēs drīz būsim Eiropā (mēs realizēsim visu kas noteikts ES direktīvās) un sekosim tās pozīcijai starptautiskā arēnā. Nieki! Eiropai nav un nevar būt vienotas nostājas un rīcības ilgtspējas jautājumos, kaut vai tikai tādēļ, ka Eiropas savienības dalībvalstis ir ANO pārstāvētas individuāli un, kaut vai ģeogrāfisku apstākļu dēļ, tām tehniski nav iespējams realizēt vienotu ilgtspējīgu attīstību. Tās pašas problēmas ir lielām federālām valstīm kā ASV, Krievijai, Meksikai un citām, kurām joprojām nav pat politiskas nostājas šajos jautājumos (neskaitot parlamentu principiālu akceptu Rio procesam un Agenda 21). Savukārt, Latvijas specifika ir sabiedrības zemā informētības pakāpe par pašu koncepciju un valsts attīstības nenoteiktība. Ja atceramies, par pašu Rio konferenci Latvijas mediji rakstīja tikai kā A. Ulmes zaudēto cīņu ar okeāna viļņiem un dažādiem piedzīvojumiem eksotiskā zemē un tikai tā starp citu dažas iemaldījušās rindiņas vēstīja par pašu konferenci[2]. Ne sevišķi veiksmīgi bija arī sekojošie gadi un tagad (it kā pēkšņi) jāgatavo ziņojums par 10 gados paveikto ar analīzi un novērtējumu, kā to prasa konferences sagatavošanas 4. tehniskā apspriede[3]. Tehniski tas nav paveicams un šāda ziņojuma vietā Latvijas nacionālā ziņojuma projekts piedāvā pārskatu par situāciju un Latvijas progresu attiecībā uz starptautisko vides aizsardzības normu piemērošanu un tās (nevis valsts ilgtspējīgas attīstības) perspektīvām. Lai arī dažādu nozaru un problēmu attīstības un risinājumu koncepciju skaits valstī jau tuvojas diviem simtiem, to izstrādei un papildināšanai ir tikuši izlietoti ievērojami līdzekļi, kādas vienotas attīstības koncepcijas nav viegli atpazīstamas. Tam ir ļoti daudzi iemeslu, starp kuriem noteikti izceļami indivīdu un politiķu īstermiņu mērķi, kas sabiedrībā, kuras dominējošā daļa “dzīvo no algas līdz algai”, nav ārkārtas parādība. Līdzīgi, kamēr norit pārpolitizēta privatizācija un dominēs jaunu un jaunu partiju veidošanās ar skanīgiem mērķiem taisnīgi pārdalīt jau esošos resursus, nav pamata gaidīt kādu valsts ilgtspējīgas attīstības koncepciju un tās realizāciju. Vienlaikus ir apsveicama ilgtspējīgas koncepcijas terminoloģijas apguve un to plašāks lietojums, piemēram, patreizējās valdības deklarācijā kā valdības prioritāte minēta līdzsvarota reģionu attīstība. Tomēr Latvijas nacionālais ziņojuma projekts to nevērtē un pagaidām vēl neapliecina, kā apstiprina arī alternatīvie ziņojumi un viedokļi. Iespējams, ka situāciju vajadzētu apspriest plašāk – cik sabiedrība ir informēta un var piedalīties, kādas saistības tā uzņemas, valstij pievienojoties tam vai citam starptautiskam juridiskam aktam. Varbūt laiks, kad līdzdalība kādā starptautiskā organizācijā vai notikumā kalpo kā neatkarīgas valsts apliecinājums, ir pagājis un arī šī valsts ārpolitikas daļa jāpārdomā Latvijas ilgtspējīgas attīstības kontekstā? ____________________________
[1] Skat: Alda Ozola "Latvijas ceļš uz ilgtspējīgu attīstību", Jānis Brizga "Attīstība, ilgtspējība un Latvija"
[2] Daudz plašāk pazīstamas bija ANO konferencei paralēlo nevalstisko organizāciju forumu un konferenču notikumi un arī Latvijā Latvijas universitātes Ekocentrs bija pats nozīmīgākais informācijas izplatītājs un popularizētājs valstī. [3] Commission on Sustainable Development acting as the preparatory committee for the World Summit on Sustainable Development. Fourth session. Bali, Indonesia, 27 May-7 June 2002
Recenzija publicēta portālā 2002. gada 30. jūlijā
|
