Dome nav kungs. Pašvaldības tiesību un pienākumu jomā kungs ir vietvaras iedzīvotājs, kuram ir tiesības izteikt savu viedokli. Un izteikt gan sabiedriskajā apspriešanā, gan arī referendumā. Tieši patlaban varas gaiteņos norisinās diskusijas par to, kādiem būt pašvaldību referendumiem — tikai rekomendējošiem vai tomēr — lemjošiem? Ministru Kabinetam līdz 1.decembrim Saeimai ir jāiesniedz likumprojekts par pašval dību referendumiem. Patlaban Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) izstrādātajā likumprojektā piedāvā Latvijā ieviest nevis saistošos, bet gan konsultatīvos referendumus. Ja jau iedzīvotājs tiek uzaicināts izteikties, tad nevar būt pat runas, ka iedzīvotāja lēmumu nepildīs. Ir tikai viens izņēmums — ja uzdotais jautājums ir bijis nelikumīgs, jo tad saskaņā ar Satversmi un likumiem par konkrētiem jautājumiem iedzīvotāji lemt nedrīkst. Bet, ja vien par pašvaldības referendumā uzdoto jautājumu iedzīvotāji drīkst lemt, tad viņu lēmums pašvaldībai ir jāpilda. Protams, virknē valstu mēdz būt arī konsultatīvi referendumi, taču Latvijā mums likumā jau ir paredzētas un arī notiek publiskās apspriešanas, kas ir konsultatīvas. Taču trūkst tieši pašvaldībai saistošas iedzīvotāju nobalsošanas. Publiskās apspriešanas — konsultatīvas Bieži pašvaldību lemjošo referendumu pretinieki lieto argumentu, ka saistošos referendumus nevajadzētu ieviest, jo tauta lemj nesaprātīgi. Taču tam ir pretargumenti. Ja iedzīvotāji pieņems sev kaitīgu lēmumu, tad pašiem vien būs jācieš. Tieši tāda pati problēma jau rodas, kad nesaprātīgos lēmumus pieņem Saeimas vai pašvaldības domes deputāti. Svarīgi saprast, ka demokrātija mums dod iespēju mācīties no savām kļūdām. Tas, kurš zināja labāku risinājumu, bet neko nedarīja, lai cilvēkus pārliecinātu, ir morāli divkārt atbildīgs. Iespēja pieņemt nepareizu lēmumu un pašiem sevi sodīt ilgtermiņā ir daudz vērtīgāka, nekā paļaušanās uz mācītiem cilvēkiem, kuri tautas vietā visu pareizi izlems. Pie tam — Pašvaldību likumā konsultāciju procedūras jau tāpat ir pietiekami noregulētas. Patlaban likums paredz, ka publiskā apspriešana jārīko par pašvaldības administratīvās teritorijas robežas grozīšanu un par pašvaldības attīstības programmu un teritorijas plānojumu. Publisko apspriešanu nerīko par pašvaldības budžetu, pašvaldības maksas pakalpojumu, nodokļu un nodevu likmēm, kā arī par pašvaldības amatpersonu iecelšanu amatā un atbrīvošanu no tā. Šīs normas atbilst principiem, kuri attiecināti uz tautas nobalsošanu arī nacionālā mērogā. Pašvaldības iedzīvotājiem un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem publiskās apspriešanas gaitā tiek garantēta ne vien apspriešanai nodotā dokumenta, bet arī visu ar šo dokumentu saistīto pašvaldības lēmumu pieejamība. Katram ir tiesības mutvārdos un rakstveidā paust savu viedokli publiskās apspriešanas jautājumā. Vietējai varai ir pienākums apkopot apspriešanā paustos viedokļus un publicēt vietējā laikrakstā informatīvu ziņojumu jeb kopsavilkumu par apspriešanas rezultātiem. Tāpat pašvaldībai ir pienākums publicēt domes pieņemto lēmumu, kurā izmantoti publiskās apspriešanas rezultāti.  Konsultatīvais referendums nepaplašinātu interesentu iespējas ietekmēt deputātu lēmumu. |
Prakse arī rāda, ka nav īpašu problēmu jebkurai nevalstiskajai organizācijai paust un lobēt savu viedokli, ja arī dome neaicina sabiedrību izteikt savas domas par kādu lemjamu jautājumu. Ir bijuši gadījumi, kad par lielākas pašvaldības, piemēram, Jūrmalas, plānošanas problēmām pēc interešu grupas iniciatīvas tiek savākti vairāki tūkstoši parakstu un tā konkrētais jautājums nonāk gan masu mediju redzeslokā, gan politiskajā dienaskārtībā. Tāpēc konsultatīvais referendums, kura lēmuma izpilde vienalga nebūtu pašvaldībai saistoša, neko daudz nepaplašinātu interesentu iespējas ietekmēt deputātu lēmumu. Kam tas izdevīgi? Te nu rodas jautājums — kam var būt vajadzīgs saistošais pašvaldības referendums? Atbilde — pirmkārt jau pašai vietējās varas deputātu pozīcijai. Mainīgajos apstākļos parādās jautājumi, kuri nav bijuši skaidri noformulēti priekšvēlēšanu programmā. Tāpat pie varas esošajā koalīcijā var būt būtiskas iekšējās domstarpības, ko darīt un kā konkrēto jautājumu lemt. Tāpēc stāsts par to, ka pašvaldības lēmumi esot mazāk politiski (pozitīvā nozīmē), nekā nacionālo politiķu lēmumi, ir tikai mīts, ko dažkārt izmanto populisti. Pašvaldība patstāvīgi izvēlas, ko finansēt un ko nefinansēt. No katra lēmuma izriet, ka vienai iedzīvotāju grupai tas būs izdevīgi, bet daudzas citas grupas zaudēs. Ja pašvaldība izšķiras finansēt, piemēram, ledus halli, tad iegūst bērni un skolēni, iegūst sportisti un vietējās hokeja komandas fani, taču zaudē visi pārējie, kuru intereses tiek atbīdītas uz četriem, astoņiem vai vairāk gadiem. Vai arī — ja pašvaldība iegulda līdzekļus skolā, tad samazinās iespēja ieguldīt līdzekļus, piemēram, pansionātā. Tā ir izvēlēto un alternatīvo risinājumu problēma, ar kuru deputāti saskaras diendienā. Tāpēc ir būtiski uzdot jautājumu pašvaldības pilsoņiem arī vēlēšanu starplaikā. Tā ir normāla valdīšanas kultūra, kuru jāattīsta un jānostiprina. | Referendums aktivizē iedzīvotājus un stiprina viņu līdzdalības sajūtu pašvaldības darbībā. |
Otrkārt, saistošie referendumi ir vajadzīgi arī pašvaldības opozīcijai — gan domē pārstāvētajai, gan arī tai, kura iecerējusi iegūt varu nākotnē. Referendums par precīzi izvēlētu, strīdīgu jautājumu aktivizē iedzīvotājus un palīdz nošķirt to vēlētāju daļu, kura nākamajās vēlēšanās balsos par pašlaik pie varas neesošajiem. Šāds process ir pozitīvs, jo stiprina pašu svarīgāko pašvaldības elementu — līdzdalības sajūtu pašvaldības darbībā. Saistošais referendums kļūst par spēcīgu kontroles instrumentu, no kura jābaidās arī tiem, kuri slinko iedzīvotājiem derīgu lēmumu izskaidrošanā. Augstākas ierosināšanas kvotas | Bailes no referenduma var būt tiem, kas baidās no patiesā iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanas. |
Tie, kas neatbalsta lemjošos pašvaldību referendumus, noteikti var atrast pretargumentus šādām tautas nobalsošanām. Vislabāk sabiedrību varētu nobaidīt, ja sāktu stāstīt par iespējamo separātismu, piemēram, par referendumiem teritoriju atdalīšanai no Latvijas. Šāda tipa bažas var novērst, izveidojot skaidras procedūras, ka referendums var notikt tikai un vienīgi pašvaldības kompetences jautājumos. Faktiski bailes no referenduma var būt tiem, kas baidās no patiesā iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanas. Piemēram, gatavojot administratīvi teritoriālo reformu, iedzīvotāju domu noskaidrošana referendumā varētu radīt lielas nepatikšanas. Ir gan arī problēmas. Piemēram, ja paredz mazu kvotu referenduma ierosināšanai, tad maza neapmierināto grupa var terorizēt pašvaldību visu sasaukuma laiku. Piemēram, novadā ar 2500 iedzīvotājiem 1% no deklarētajiem vēlētājiem būtu 13 cilvēki. Pie mazas ierosināšanas kvotas šie 13 cilvēki varētu četrus gadus uzturēt spriedzi visā teritorijā. Tāpēc ierosināšanas kvotai pēc vēlētāju iniciatīvas jābūt pietiekami augstai. Taču lielāku grupu interešu izpausmes, ja vien tās notiek likuma ietvaros, var pozitīvi ietekmēt situāciju un palielināt deputātu balsojuma kvalitāti. Tāpēc nevajag baidīties Latvijā nostiprināt un attīstīt demokrātiskas lemšanas kultūru. Referendumi apgrūtinās darbu tikai tiem, kam iedzīvotāju viedoklis nav svarīgs. Ar vai bez referendumiem — laba pārvaldība nozīmē dialoga ar sabiedrību pastāvīgu pilnveidošanu 
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu! |
Prasi tautai Māris Pūķis