Ir īstais brīdis, lai nopietnāk analizētu dažādu vēlēšanu sistēmu plusus un mīnusus
Politiķu, politologu neskaitāmajos komentāros paustās cerības par tīrākas politikas sākumu pēc Jūrmalgeitas skandāla pēc nedēļu ilgas pašausmināšanās, vēl nedēļu ilgas atraugāšanās, ministra nomešanas, jaunu grēkāžu meklēšanas valdībā iebuksējušas. Kustība notiek vien partiju cīņā par politiskajām dividendēm un pat jau norakstīto savtīgo projektu atdzīvināšanas mēģinājumos.
Izmantojot izdevību, atkal tiek vilkta ārā ideja par partiju finansēšanu no valsts budžeta – cerībā, ka, redzējusi, kā uzņēmēji nekaunīgi dancina tautas priekšstāvjus, sabiedrība metīsies atbrīvot politiķus no sponsoru žņaugiem. Par partiju finansēšanu no budžeta jau izteikušies Tautas partijas un Jaunais laiks pārstāvji. Vistālāk šī ideja tika 2001. gadā, kad likumprojektā tika paredzēta dotācija priekšvēlēšanu politiskajai reklāmai 1% apmērā no minimālās mēnešalgas, toreiz 60 santīmu, par katru vēlēšanās nodoto balsi partijām, kas Saeimas vēlēšanās gūs vismaz 3% no balsu kopskaita (gadā tas prasītu aptuveni pusmiljonu latu). Bez kritikas par sabiedrības atbalsta trūkumu šādam solim nācās arī dzirdēt, ka lielajām partijām tā būs tikai neliela piešprice pie esošās naudas, kas nemazinās nedz partiju atkarību no sponsoriem, nedz tērēšanās vajadzības, nedz ko būtiski mainīs partiju (ne)regulārajā darbā ar vēlētājiem. Nekas šajos piecos gados nav mainījies, lai nodokļu maksātāji šādas investīcijas partijās uzskatītu par lietderīgām. Arī šķietamā naudas ietekmes mazināšana, ierobežojot partiju tēriņus, drīzāk kaitējusi un stimulējusi administratīvo resursu izmantošanu, melnās kases, melno kampaņu, mediju iesaistīšanu partiju cīņā. Un vēl lielāku populismu un politisko teātri.
Tā visa vietā pēc Jūrmalgeitas vajadzēja sākties zinātniski praktiskai analīzei par mehānismiem konstatēto demokrātijas kropļojumu izskaušanā. Šur tur jau pavīdējuši viedokļi par vēlēšanu sistēmas maiņu. Nez vai te kas būs līdzēts, tikai paaugstinot procentu barjeru Saeimā vai ieviešot to Jūrmalā un citās lielākajās pašvaldībās, lai novērstu pārstāvniecības sadrumstalotību. Bet barjera ir tikai iespēja, kas, kā liecina Rīgas piemērs, arī var tik neizmantota.
Iespējams, ir īstais brīdis, lai nopietnāk analizētu dažādu vēlēšanu sistēmu plusus un mīnusus esošajos apstākļos.
Par esošās proporcionālās vēlēšanu sistēmas lielāko priekšrocību parasti tiek minēta lielākas vēlētāju daļas pārstāvniecība jeb mazāks to balsu zudums, kas atdotas par kandidātiem, kuri neiekļūst parlamentā. Īpaši svarīgi tas ir valstīs ar daudzpartiju sistēmu. Taču tas, ka Latvijā ir aptuveni pussimts partiju, automātiski nenorāda uz proporcionālās vēlēšanu sistēmas piemērotību, bet drīzāk uz teiciena Kur divi latvieši, tur trīs partijas tuvību patiesībai. 0,9% pilsoņu piederība partijām ir katastrofāli mazs skaitlis Arī šis sabiedrības riebums vai vienaldzība pret partijām, politiku, daudzu partiju biedru pasivitāte ir viens no apstākļiem, kas ļauj politiskos procesus bīdīt milušiem, cepurniekiem un citiem pelēkajiem kardināliem un tiem, kas sevi iedomājas par tādiem esam.
Mažoritārajās vēlēšanās no vairākiem vienmandāta apgabaliem ievēlē pa vienam deputātam, un šīs sistēmas atbalstītāji cer, ka tādējādi nostiprināsies vēlētāju saikne ar viņa apgabala deputātu, no viņa varēs prasīt konkrētus darba rezultātus, atbildību. Ja saglabājam 100 deputātu vietas, valsts būtu jāsadala 100 vēlēšanu apgabalos. Kur un pēc kādiem kritērijiem novilkt robežas? Varbūt mainīt deputātu skaitu, varbūt ir būtiska nozīme Igaunijas 101 deputātam jeb vienkārši nepara skaitlim?
Jauktajā vēlēšanu sistēmā pusi deputātu ievēlētu kā līdz šim, no partiju sarakstiem un ņemot vērā procentu barjeru, bet otru pusi – nelielos vienmandāta apgabalos jeb balsojot tieši par konkrētu cilvēku. Sāpīgākais jautājums gan jauktajā, gan mažoritārajā sistēmā taisnīgumu mīlošajiem latviešiem būtu daudzu, nereti vairāk nekā puses, balsu pazušana, kas nodotas par neuzvarējušajiem kandidātiem, kā arī sadrumstalots parlaments, jo īpaši jauktajā sistēmā, kad apgabalos tiek ievēlēti populāri cilvēki, bet viņu pārstāvētās partijas procentu barjeru nepārvar.
Līdz ar to rodas vēl lielāka valdības nestabilitāte, mainās visa parlamenta darbība, likumprojektu saskaņošanas, balsojuma prognozēšana, bet slēgtajos balsojumos par augstām amatpersonām – vēl lielāks haoss un korupcija vai tās mēģinājumi. Ar nosacījumu, ja nemainās politiskā kultūra. Bet kāpēc lai tā mainītos?
Vienlaikus būtu jāanalizē, par kādu mažoritārās sistēmas modeli var būt runa – kad uzvar kandidāts, kurš saņēmis vienkāršu balsu vairākumu, vairāk nekā pusi vai noteiktu proporciju balsu. Vai mēs būtu gatavi apmaksāt vairākas vēlēšanu kārtas? Varbūt tikai pamainīt esošo proporcionālo sistēmu, dodot vēlētājam iespēju numurēt kandidātus viņam tīkamā secībā?
Domājot par sistēmas maiņu, jādomā arī par elektorālo uzvedību. Par ko vēlētājs balso? Par programmām? Lokomotīvēm? Reklāmām? Par ko būtu jābalso? Vai valsts pārvalde kļūs kvalitatīvāka, ja Saeimā būs pulciņš no vienmandāta apgabaliem ievēlētu dziesminieku, sportistu, aktieru, vienkārši godīgu donkihotu, kādi savulaik bariem pieteicās glābt valsti, vadot KNAB? Jādomā arī par to, kādā valsts attīstības posmā atrodamies, kas mums nepieciešams vairāk – stabila valdība, kas spējīga veikt nežēlīgas, bet ilgtermiņā vajadzīgas reformas, ticība valstij un varas pārstāvjiem, politiski, sociāli aktīva sabiedrība, kas, starp citu, sakņojas reālā iespējā ietekmēt politiskos procesus, prasīt atbildību no saviem priekšstāvjiem vai varbūt tos nepieciešamības gadījumā pat atsaukt?
Bet varbūt, lai atgrieztu vēlētāju ticību tīrai politikai, pietiktu ar skaidru partiju pozicionēšanos pirms vēlēšanām un programmās balstītu priekšvēlēšanu koalīciju izveidi? Bet varbūt ar sistēmas maiņu tiešām neko nav iespējams līdzēt?
Te būtu plašs darba lauks nopietniem pētniekiem. Bet vai kāds gatavs pasūtīt, veikt, apmaksāt tamlīdzīgus pētījumus? Varbūt ir jēga nevis dot miljonus NVO, lai tās "aktīvi iesaistītos dažādu valsts lēmumu pieņemšanas procesā, sniedzot savu padomus valsts pārvaldei", kā to prasījusi Latvijas Pilsoniskā alianse, bet nopietnai sistēmas revīzijai un pētījumu secinājumu ieviešanai?
Ierosmes vēlēšanu sistēmas maiņai jau cilātas kopš deviņdesmito gadu sākuma, un, lai arī svertas, jo cauri spīdēja savtīga kalkulācija, kāda sistēma katrai partijai izdevīgāka, vai vienkāršs populisms. Tāpēc arī šoreiz partijas nebūtu īstais cīņā saucējs. Varbūt beidzot būtu arī laiks ieviest jau pirms pieciem gadiem slēgto ķēķa politiku atainojošajā Pārskatā par tautas attīstību secināto: "Jāpalielina politikas analītiķu un politikas institūtu spēja analizēt konkrētas rīcībpolitikas un prognozēt to sekas, izvērtējot ekonomiskās izmaksas un ieguvumus un arī sociālās izmaksas"? |
