Nesenās Gruzijas pašvaldību vēlēšanas[1] vēl daudzus mēnešus pirms to norises tika dēvētas par indikatoru Gruzijas iekšpolitiskās dzīves spējai reformēties un iekšējās domstarpības un sāncensību realizēt vispārpieņemtā demokrātiskā vēlēšanu proc esā. Notikušais gan pirms, gan pēc 30.maija ir apliecinājis, ka pārbaudījums izturēts.Varam jautāt — kas tagad? Ko tālāk? Kas ar Gruzijas lietām notiek pašlaik? Ironija — šis vārds nāk prātā kā viens no pirmajiem, kad domāju, kā īsi raksturot Gruzijas iekšpolitikas un ārpolitikas procesu mijiedarbībā notikušo. Gruzijas ārpolitikas vektors līdz 2008. gada sākumam pamatā bija ar pozitīvu virzienu uz ciešu transatlantisku saišu stiprināšanu un tuvošanos NATO, savukārt iekšpolitikas vektoram beidzamo gadu laikā bija tendence strauji attālināties no rietumnieciskas demokrātijas izpratnes jeb, īsi sakot, veiksmes stāsta. 2007. gada novembra opozīcijas demonstrācijas brutālā izdzenāšana un pēcāk redzamu politiķu, piemēram, Nino Burdžanadzes[2] atšķelšanās no vadošās pozīcijas partijas, ir uzskatāmākie piemēri Gruzijas iekšpolitiskās sistēmas problēmām. Krievijas – Gruzijas kara sekas Ironija šeit parādās mirklī, kad 2008. gada aprīlī NATO Bukarestes samitā Gruzija kopā ar Ukrainu saņēma laipnus, bet — tikai solījumus par iestāšanos NATO, kamēr Albānija un Horvātija tika uzaicinātas pievienoties aliansei. Šis ir mirklis, kad Gruzijas ārpolitiskais vektors strauji sāka slīdēt lejup, savukārt iekšpolitiskais līdz ar parlamenta pozitīvo vēlēšanu procesu 2008. gada maijā kā zināmu mērauklu un atskaites punktu kāpa augšup.  Bukarestes samits, kad Gruzija nesaņēma uzaicinājumu iestāties NATO, ir mirklis, kad Gruzijas ārpolitiskais vektors strauji sāka slīdēt lejup. |
Bukarestes samits, kad Gruzija nesaņēma uzaicinājumu iestāties NATO, ir mirklis, kad Gruzijas ārpolitiskais vektors strauji sāka slīdēt lejup. Krievijas okupētās teritorijas Abhāzija un Dienvidosetija pēc 2008. gada augusta konflikta Gruzijai ir kļuvušas par ne tikai „iesaldētiem”, bet gan „pamatīgi iesaldētiem” konfliktiem un klupšanas akmeņiem. Savukārt Krievijai šīs teritorijas ir ideāli placdarmi, kuros gandrīz vai līdz „mūžīgajam sasalumam” iecementētas Krievijas kara bāzes un cita militārā infrastruktūra. Gan ASV prezidenta Obamas sacītais ASV Kongresam šā gada maijā, ka „situācija Gruzijā vairs nav kavēklis”, lai tiktu noslēgts līgums starp ASV un Krieviju, kas regulētu atomenerģijas izmantošanu miermīlīgiem nolūkiem, gan iepriekšējās rindkopās minētais ir daži no piemēriem, kas raksturo Gruzijas ārpolitikas vektora negatīvo virzienu. Iekšpolitikas veiksmes stāsts Šā gada maija sākumā Eiropas Komisijas ziņojums par Gruzijas progresu ES kaimiņu politikas realizētajās jomās 2009. gadā apliecina izaugsmi tādās būtiskās nozarēs kā tiesiskums, tiesu sistēmas reformas, uzņēmējdarbības vides uzlabošana un cīņa ar korupciju. Savukārt nule notikušo pašvaldību vēlēšanu norise parāda būtisku progresu demokrātijas nostiprināšanā. Opozīcijas partiju līderu paziņojumi pēc vēlēšanām ir nosaucami par unikālu un sen nepieredzētu praksi Gruzijas iekšpolitiskajos procesos. Proti, vadošais opozīcijas kandidāts Tbilisi mēra amatam Irakli Alasanja, kas tiešajās vēlēšanās ieguva 19% balsu, atzina, ka vēlēšanas ir bijušas leģitīmas un Tbilisi vēlētāji ir izdarījuši savu izvēli, un ka turpmākajam opozīcijas darbam ir jānotiek, domājot par 2012. gadā plānotajām parlamenta vēlēšanām. Galvaspilsētā, iegūstot 55% balsu, uzvarēja līdzšinējais mērs Gigi Ugulava no valdošās partijas. | Ir mazinājusies Gruzijas politiskās dzīves mentalitātei tik hroniskā nespēja samierināties ar zaudējumu. |
Pārsteigumu neizraisa tas, ka šīs vēlēšanas bija krietni atbilstošākas labai un demokrātiskai praksei, bet gan tas, ka opozīcija ir atzinusi rezultātus, tas ir, savu sakāvi. Pēc vēlēšanām nav sekojuši vāji argumentēti uzsaukumi par krāpšanos un aicinājumi pulcēties ielās, lai ar pūļa un spēka palīdzību pierādītu savu taisnību. Proti, ir mazinājusies Gruzijas politiskās dzīves mentalitātei tik hroniskā nespēja samierināties ar zaudējumu. Ir palielinājusies spēja izprast normālu politisko procesu, ka nevis mītiņu lielums, ilgums un biežums, bet gan vēlēšanu rezultāti ir tie, ar ko mēra un sasniedz iecerētos mērķus. Riski pazaudēt sasniegto progresu Lai iestātos ES un NATO, ir vajadzīgs puslīdz viens virziens abiem vektoriem — veiksmes stāsts gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Grūtību un šķietamu bezcerību šajā procesā prognozēju vairāk nekā veiksmi vai ātru izdošanos. Iekšējās demokrātiskās attīstības konsolidācija ir trausls process. Politiskā plurālisma un mediju brīvības progresa nepietiekamais ātrums var likt nobālēt citiem iepriekš minētajiem sasniegumiem, jo īpaši, ja ES un NATO valstu galvaspilsētu dienaskārtībā Gruzija noslīdēs arvien zemāk. Diemžēl ārpolitikai ir raksturīga apgriezti proporcionāla notikumu attīstība, īpaši, ja valstu attiecībās dominē reālpolitikas taktiskie un stratēģiskie instrumenti. Gruzijas gadījumā to var ilustrēt ar vārdiem: jo mazāk par Gruziju atcerēsies, domās un rēķināsies Briselē, Vašingtonā, Parīzē un Berlīnē, jo vairāk to izmantos un ņems vērā Maskavā, organizējot līdzekļus un metodes politikā attiecībā uz Tbilisi. | Gruzijas politikā nenoliedzami lielāku spriedzi radīs tas, ja reālu vai iedomātu draudu ēnā politiskā vara līdz šim panākto progresu demokrātiskajās reformās. |
Gruzijas politikā nenoliedzami lielāku spriedzi radīs tas, ja reālu vai iedomātu draudu ēnā politiskā vara iekšējo spēku un resursu konsolidācijas vārdā upurēs līdz šim panākto progresu demokrātiskajās reformās. Gruzija nav prioritāšu galvgalī | Notikumi starptautiskajā politikā nerunā par labu gruzīniem. |
Notikumi starptautiskajā politikā nerunā par labu gruzīniem. Ne tik daudz tāpēc, ka Gruziju aizmirstu vai tā būtu strauji zaudējusi ASV un Eiropas partneru uzticību, bet gan tāpēc, ka objektīvi ir mainījusies vide un radušies vēl primārāki izaicinājumi Rietumu sabiedroto vidū. Es apzināti pieminēju Gruzijas kā partnera uzticamības faktoru, ko daudzi ES valstu analītiķi un politikas veidotāji min kā argumentu, lai „sabremzētu” Gruzijas jautājumu virzību dienaskārtībā. Patiesībā es to redzu kā ieganstu un piesegu pašu rietumnieku prioritāšu maiņas notušēšanai un vēlmei izlikties par lielākiem ideālpolitiķiem, nekā tie ir. Šādas prioritāšu maiņas spilgtākais piemērs ir bēdīgi slavenais darījums par Francijas kara kuģa Mistral pārdošanas plāniem Krievijai[3]. Francija ne aci nepamirkšķināja. Argumentējot, ka ar ieročiem jau tirgojas visi un šī kuģa nonākšana Krievijas arsenālā neapdraud sabiedroto drošību, Francija tomēr piemirst (vai apzināti ignorē) būtisku principu: pienākumu konsultēties ar partneriem — NATO valstīm — un netirgoties ar ieročiem ar valstīm, kurām ir „neviennozīmīgas attiecības” ar citiem sabiedrotajiem. Šāds darījums nestiprina nedz NATO kā organizāciju, nedz dalībvalstu, tajā skaitā — Latvijas, intereses kopumā. Neizskatās, ka tuvākās nākotnes ģeopolitiskie risinājumi Gruzijas Eiro-atlantiskās integrācijas vēlmei būs labvēlīgi. Ekonomiskās grūtības, ejot roku rokā ar Eiropas valstu rūpēm par savu enerģijas resursu nodrošināšanu, tuvākajos gados noteiks prioritāšu secību, pēc kurām valstis vadīsies un ar kurām Gruzijai nāksies rēķināties. Vāja un, iespējams, vēl vājāka kopējā ES ārējā politika nozīmēs pieaugošu individuālo valstu politiku lomu un ietekmi, tajā skaitā — lielāku bezprincipialitāti, tirgojoties ar Krieviju (un ne tikai ar to) vai nu par tās resursiem vai atbalstu ārpolitiskām iniciatīvām. Gruzijā iekšējā situācija savukārt pretēji it kā šķietamai ārējai bezcerībai ir labvēlīga, lai nostiprinātu savu valstiskumu. Salīdzinoši labvēlīgie ekonomiskie rādītāji[4] un spēja noturēt reformu gaitu dažādās valsts pārvaldes nozarēs atbilstoši ES un NATO standartiem ir būtiski priekšnoteikumi, lai Gruzija būtu gatava integrācijai mirklī, kad šāda iespēja starptautiskajā politikā parādīsies. _______________________
[1] Gruzijā pašvaldību vēlēšanas notika šā gada 30. maijā. [2] Nino Burdžanadze ir bijusī Saakašvili sabiedrotā Rožu revolūcijas procesā un pēc tam bijusi parlamenta priekšsēdētāja [3] Francija un Krievija risina sarunas par līdz pat četru helikopteru un militārās tehnikas bāzes kuģu Mistral iegādi. Krievijas kaimiņvalstis protestē pret šo darījumu, un Lietuvā pat notika parakstu vākšana pret Mistral pārdošanu. Krievijas kara flotes komandieris Vladimirs Visockis ir izteicies — ja Krievijai tāds kuģis būtu 2008.gada augustā, Gruzija zaudētu 40 minūšu, nevis 26 stundu laikā. Ja minētais darījums notiks, šī būs pirmā reize, kad kāda NATO dalībvalsts piekritusi pārdot Krievijai šāda tipa modernu militāro tehniku. [4] Tikai 3,9% IKP kritums 2009.gadā par spīti globālajai ekonomiskajai krīzei un kara satricinājumiem 
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu! |
Ārpolitiskā ironija Gruzijai Mārtiņš Mūrnieks