Divas valstis, viena nācija

Kad pagājušajā gadā amatā stājās prorietumnieciskais premjers Vlads Filats, viņš par vēlēšanām teica, ka tā esot bijusi patiesības uzvara. Taču tagad mēs redzam, ka šī patiesība ir diezgan rūgta — Moldovā atkal būs vēlēšanas, un zināmā mērā varētu teikt, ka pirms gada ievēlētais parlaments ir bijis neveiksmīgs savā darbībā. Kā jūs raugāties uz šo situāciju?

Domāju, ka varbūt nevajadzētu saukt parlamentu par neveiksmīgu. Tam bija

Saistītie raksti Vēstures diplomātijas laiks [22] Viktors Makarovs Ārpolitiskā ironija Gruzijai Mārtiņš Mūrnieks Moldova zem sirpja un āmura Didzis Melbiksis Rietumu drošība [3] Ivars Liepnieks

īss mūžs, jo tādi ir konstitūcijas ierobežojumi. Konstitūcija nosaka, ka pēc diviem nesekmīgiem mēģinājumiem ievēlēt prezidentu ir jārīko jaunas parlamenta vēlēšanas. Tā vai citādi, tādi ir noteikumi. Tas varbūt reizēm nepatīk politiķiem, taču viņiem ir jāpakļaujas. Es vēlos arī norādīt, ka premjerministrs Vlads Filats stājās amatā [2009. gada] 27. septembrī — pēc tam, kad tika izveidota Eiropas Integrācijas alianse, kurā iekļāvās četras politiskās partijas. Tās bija ļoti dažādas partijas — ar dažādiem mērķiem un dažādu pagātni. Taču pati svarīgākā mācība no 2009. gada ir tas, ka prorietumnieciskā valdība nomainīja valdošo [Komunistisko] partiju, kura bija pie varas pēdējos astoņus gadus. Šī alianse bija daudz atbildīgāka un baudīja daudz lielāku sabiedrības uzticību.

Lai saprastu, cik nozīmīgas bija šīs pārmaiņas, man ir jāpastāsta par pēdējās desmitgades notikumiem. Šajā laikā Moldovas Komunistiskā partija koncentrēja varu prezidenta rokās. Viņš valdīja kā karalis, lai gan partija postulēja, ka viņi sekojot kreisajai politiskajai doktrīnai. Viņi uzvedās kā oligarhu klans, savāca visas nācijas bagātības un visu sadalīja par labu oligarhu atvasēm.

Kā gan viņiem izdevās to tik veiksmīgi izdarīt?

Tas ir ļoti vienkārši. 2001. gada vēlēšanās viņi ieguva konstitucionālo vairākumu, 71 vietu parlamentā, kur pavisam ir 101 deputāts. Kāpēc? Tāpēc, ka Moldovu ļoti smagi skāra Krievijas finanšu krīze 1998. gadā. Divu nedēļu laikā mēs zaudējām trešo daļu no valsts iekšzemes kopprodukta, jo Moldovas ekonomika bija atkarīga no Krievijas tirgus. Viss mūsu eksports, vīns, dārzeņi un tā tālāk bija cieši saistīti ar tirgiem austrumos. Mums bija jādzīvo ar visām krīzes konsekvencēm. Protams, cieta valsts iedzīvotāji. Pensijas un algas sāka izmaksāt ar nokavēšanos, budžetā trūka naudas. Rezultātā varu ieguva populistiskas partijas, tās vienkārši bija īstajā vietā un īstajā laikā. 2001. gadā Komunistiskā partija pati bija šokā par savu uzvaru, viņiem nemaz nebija pietiekami daudz cilvēku, lai piepildītu visus valdības posteņus. Tāpēc viņi sāka aicināt cilvēkus no dažādiem sabiedrības slāņiem, arī bijušās nomenklatūras. Viņi tikai “aizņēmās” jaunus elementus un izveidoja valdību, kas galvenokārt bija atbildīga ne jau sabiedrības vai partijas priekšā. Viņiem bija jābūt lojāliem prezidentam Vladimiram Voroņinam, tā bija kā sava veida samaksa par iekļūšanu valdībā. Tas arī bija oligarhu sistēmas pamats. Šī sistēma tika veidota pēc Krievijas varas piramīdas, jeb vertikāles parauga. Voroņins un Komunistiskā partija burtiski kopēja to suverēnās demokrātijas modeli, kāds pastāvēja Krievijā. 2001. gadā viņš vēlēšanu kampaņā aicināja Moldovu pievienoties Krievijas un Baltkrievijas savienībai, taču drīz vien saprata, ka nekas tāds Moldovā nav iespējams, ka tā būs pilnīga fata morgana. Moldovā opozīcijas partijas negulēs, kā tas notiek Baltkrievijā. Tās tomēr ir pietiekami agresīvas, tās izaicina individuālās varas politiku.

2004. gadā notika revolūcija Ukrainā, un Voroņins sāka saprast, ka varu saglabāt tikai ar sankcijām un oponentu sodīšanu neizdosies. Un 2005. gada vēlēšanās viņš zaudēja daļu varas, jo ieguva jau mazāk vietu parlamentā — tikai 66. Tāpēc viņš centās veidot sadarbību ar opozīcijas partijām, balstoties uz konsensusa principu. Tā gan ilga tikai trīs mēnešus, taču viņi vienojās par kopīgu deklarāciju Eiropas integrācijas jautājumā. Moldovas sabiedrība ir ļoti jūtīga šajā Eiropas integrācijas jautājumā, vairāk nekā 70% iedzīvotāju vēlas, lai Moldova būtu Eiropas sastāvdaļa. Tas ir ļoti nozīmīgs faktors, kas jāņem vērā, ja jūs vēlaties izprast Moldovas politiku. Redziet, vēlēšanās nav iespējams uzvarēt, ja jūs neizrunājat pareizos vārdus. Un arī Komunistiskā partija galu galā sāka to darīt, kopš 2005. gada viņi teica pareizos vārdus. Tas nenozīmē, ka viņus patiešām interesēja Eiropa, taču viņi izlikās, ka tas tā ir. 2007. gadā, kad komunisti zaudēja pašvaldības vēlēšanās, viņi atteicās no visiem kompromisiem ar opozīcijas partijām. Komunistu izpratnē koalīcija bija derīga tikai, lai kaut ko iegūtu, bet ne jau varas zaudēšanai.

2009. gadā Moldovā valdīja jau pirmsrevolucionārs noskaņojums. Daudzi jaunieši uzskatīja — ja Komunistiskā partija turpinās būt pie varas, tad viņiem nav nekādas nākotnes. Ja netiek pildītas vienošanās ar galvenajām Eiropas organizācijām, tad nav nekādu izredžu, draud pilnīga izolācija, un atliek tikai pamest valsti.

Ko daudzi no viņiem arī ir izdarījuši, vai ne?

Jā, daudzi ir devušies projām. Ar Moldovu vispār ir īpaša situācija, mums ir viens no augstākajiem emigrācijas rādītājiem visā pasaulē. Gandrīz trešā daļa valsts darbaspēka atrodas ārzemēs! Saskaņā ar oficiālo statistiku tie ir 400 tūkstoši cilvēku, neoficiālie dati uzrāda no 700 tūkstošiem līdz pat miljonam. Puse no tiem ir Rietumeiropā, bet otra puse Ukrainā un Krievijā. Šāda situācija ilgu laiku bija izdevīga komunistu valdībai, jo valsts kasē no šiem cilvēkiem ieplūda nauda, kas veidoja līdz pat 70% no valsts budžeta. Taču tāda situācija nevar būt laba Moldovai ilgtermiņā.

Mēs vēlamies panākt ciešāku integrāciju Eiropas Savienībā. Tāds ir mūsu mērķis. Protams, tas ir ilgs process, tas nenotiks vienas dienas laikā. Taču mums noteikti ir jādistancējas no tām kaimiņvalstīm, kuras pēdējos gados mums ir radījušas nopietnas problēmas.

Vai Moldovas galamērķis ir kādreiz kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti?

Jā, es to patiesībā netiešā veidā pateicu, tas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt — pilnīga integrācija Eiropas Savienībā. Taču tas nozīmē, ka arī Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai pieņemt šādu lēmumu. Un tas nav tikai politisks lēmums, tas ir arī tehniskas dabas jautājums. Nupat mēs panācām jaunu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tas ir sadarbības līgums, kurš sāka darboties 15. jūnijā, un tam ir divas svarīgas daļas. Viena ir par vīzu liberalizāciju, un otra ir par visaptverošu brīvās tirdzniecības vienošanos. Abas daļas ir ļoti svarīgas Moldovai. Kopš 2005. gada mums ir bijušas dažādas tirdzniecības un komercijas priekšrocības ar Eiropas Savienību, taču brīvās tirdzniecības vienošanās ievieš nopietnas pārmaiņas. Kaut kad mums būs jābūt gataviem iekļauties kopējā Eiropas Savienības tirgū.

Jūs sākumā vaicājāt par politisko nestabilitāti. Taču nav iespējams līdz galam izvērtēt šo nestabilitāti, ja nav saprotams, cik daudz mēs patiesībā esam ieguvuši. Mēs esam ieguvuši pārliecību, ka Moldova iet pa pareizo ceļu — uz Eiropas Savienību un uz pašmāju politisko institūciju pilnīgu eiropeizāciju. Mēs jau esam izpildījuši svarīgu un gandrīz neiespējamu misiju — iekļaut Moldovu Eiropas Savienības politiskajā dienaskārtībā. Tagad uz Moldovu skatās kā uz interesantu piemēru labai praksei. Piemēram, Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma sākotnēji bija veidota Ukrainai un tikai nedaudz Moldovai. Sākumā galvenais fokuss bija uz Ukrainu. Tagad Ukrainā ir lielas problēmas, tur valda apjukums. Tas nozīmē, ka liela Eiropas politikas daļa būs cietusi neveiksmi. Varbūt tā jau ir izgāzusies. Moldova varētu kompensēt šo neveiksmi, precīzāk sakot, tā pat ļautu izvairīties no pilnīgas neveiksmes, ja vien mēs virzīsimies uz priekšu pietiekami ātri.

Kāda loma šajā Eiropas integrācijas procesā ir jūsu kaimiņvalstij Rumānijai? Moldovas un Rumānijas iedzīvotājus saista gan vēsture, gan valoda un kultūra, taču jūs līdz šim neesat pat pieminējis šo valsti.

Rumāņi atbalsta paradigmu “divas valstis — viena nācija”. Mani šāda pieeja apmierina, taču tam nekad nepiekrita komunistu valdība. Viņi uzskatīja, ka moldāvi un rumāņi ir divas pilnīgi atšķirīgas tautas. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, un viss. Tāds bija viņu uzskats. Tā ka sabiedrībā joprojām ir nopietna šķelšanās šajā jautājumā — starp dažādām elites grupām, dažādām sabiedrības grupām. Daļa uzskata, ka mēs esam atšķirīgi, lai gan runājam tajā pašā valodā. Tā ir daļa no padomju historiogrāfijas, tas ir padomju ideoloģijas produkts. Viņi radīja tādu kā mitoloģiju par jaunas nācijas izveidi zem padomju režīma. Tādā veidā tika pamatota padomju vara šajā zemē.

Mums ir ļoti draudzīgas attiecības ar Rumāniju, tomēr mums ir atšķirīgi attīstības ceļi. Viņi ir Eiropā, mēs esam ārpus Eiropas. Tagad viņi cenšas būt Moldovas aizstāvji un pārstāvji Eiropas Savienībā. Viņi cenšas panākt izpratni, ka mēs arī esam eiropieši, taču neesam integrēti. Jāņem gan vērā tas, ka viņi paši pievienojās Eiropas Savienībai pavisam nesen, 2007. gada 1. janvārī. Viņiem pašiem vēl ir daudz kas jādara, lai uzlabotu savu situāciju gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā, citādi Eiropa viņiem neuzticēsies. Tas viss padara moldāvu atgriešanos Eiropā grūtāku. Baltijas valstu gadījums bija pavisam citāds — jums jau no paša sākuma bija skaidra identitāte. Jūs paziņojāt — mēs vēlamies atjaunot tās valstis, kuras mēs zaudējām Padomju Savienības ekspansijas rezultātā. Mēs nevarējam pateikt to pašu, jo Moldovas sabiedrība 1991. gadā nevēlējās apvienoties [ar Rumāniju]. Tāpat mums nebija arī skaidras valdības formas pirmskara periodā. No 1917. līdz 1918. gadam, tikai četrus mēnešus, pastāvēja Moldovas Tautas Demokrātiskā republika. Boļševiku revolūcijas rezultātā mums nācās apturēt šo pagaidu neatkarību, un 1918. gadā mēs apvienojāmies ar Rumāniju.

Kā ir ar neatrisināto Piedņestras apgabala jautājumu? Es nespēju iedomāties, ka Eiropas Savienība pieņemtu valsti ar šādu problemātisku teritoriju, turklāt tur ir iesaistījusies arī Krievija. Un līdz šim nav arī dzirdēts par kaut cik skaidru plānu, kā Moldovas valsts varētu atrisināt domstarpības ar dumpīgo Piedņestras apgabalu.

Jums taisnība, pašlaik nav tāda konkrēta plāna, kurš būtu arī starptautiski atzīts kā piemērots konflikta risinājumam. Tomēr ir daži mēģinājumi kaut ko darīt, notiek sarunas dažādos formātos. Vācijas kanclere Angela Merkele šī gada laikā ir vairākas reizes teikusi, ka, viņasprāt, Piedņestras konfliktu ir iespējams atrisināt jau pavisam drīz. Protams, mēs ceram, ka mainīsies starptautiskais konteksts un tādējādi Moldova varēs atgūt savu teritoriju. Piedņestra ir neliels zemes gabals, tur dzīvo tikai 11% iedzīvotāju, un tie nav tikai krievi un ukraiņi. Statistika uzrāda, ka tur dzīvo pusmiljons, taču patiesībā tur ir mazāk nekā 400 000. Lielākā etniskā grupa Piedņestrā ir moldāvi, un pat galvaspilsētā Kišiņevā ir vairāk krievu nekā tur.

Otram jūsu apgalvojumam es tā īsti negribu piekrist, jo ir bijuši gadījumi, kad valstis ar iekšējiem konfliktiem pievienojas Eiropas Savienībai. Piemēram, Kipra kļuva par dalībvalsti tad, kad nebija nekādu cerību atrisināt konfliktu ar turkiem. Eiropas Savienība cerēja, ka tas palīdzēs šīs salas reintegrācijai, taču viņi kļūdījās. Te jāņem vērā, ka Piedņestra nav nekāda sala. Tā ir pilnībā iespiesta starp Ukrainu un Moldovas pārējo teritoriju. Moldovā pašlaik dzīvo 3,6 miljoni cilvēku, bet Piedņestrā tikai 400 000. Tas ir tikai zemes gabals, kas tika nodalīts, jo tādā veidā padomju administrācija reaģēja uz Moldovas neatkarības pasludināšanu. Iedzīvotāji to neprasīja. Galveno lomu šajā konfliktā spēlēja Krievijas 14. armija, viņi bija šīs sašķelšanas sakne. Tur nav nekāda etniska konflikta kā Balkānos vai Kaukāzā — tas ir elitārs konflikts, kas tiek finansēts no Krievijas Federācijas budžeta.

Bet kāda Krievijai ir interese šajā zemes gabalā? Ko viņi no tā iegūst?

Piedņestrā piecas reizes tika rīkots referendums par pievienošanos Krievijai. Taču Krievija vienmēr noraida šo ideju. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija nemaz nevēlas atzīt Piedņestru kā atsevišķu teritoriju. Ko viņi ar to iesāks? Krievi Piedņestru sauc par “čemodānu bez roktura” — to ir grūti paņemt, un to nav ērti nest.

Kā izveidot mobilly kontu

Piedņestra tiek izmantota kā šantāžas ierocis pret Moldovu. Katru reizi, kad Moldovas Republika sajūt nelielu brīvības dvesmu, Krievija atgādina politiskajai elitei Kišiņevā — neaizmirstiet, ka jums ir arī Piedņestra. Tāpat viņi cenšas ietekmēt Eiropas Savienību — necentieties paplašināt savu ietekmi, jo šī ir mums svarīga teritorija. Tās ir pilnīgākās muļķības! Attālums starp Krievijas Federāciju un Piedņestru ir 1000 kilometru. Tā nav Gruzija, kur patiešām ir nemiernieku teritorijas, kuras sargā krievu tanki.

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!