Janukoviča ierobežotais mandāts [1]

Prezidenta maiņa Ukrainā rada pamatu diviem nozīmīgiem jautājumiem, kas saistīti ar pēcoranžo nākotni. Pirmais — ko jaunā vara darīs, lai pilnveidotu valsts pārvaldīšanu? Un otrais — vai ir reāli draudi tam, ka demokrātiskās institūcijas un brīvības

Saistītie raksti Timošenko pret Janukoviču [1] Andis Kudors Ukraina: reformas pagaidīs Ivans Presņakovs  Ukraina: opozīcija spēcīga, bet demokrātija? Intervija ar Oļegu Medvedevu Lai gāze ar tevi! [4] Reinis Āboltiņš

Ukrainā tiks iznīdētas?

Vilšanās oranžajos un demokrātijā

Pašreiz dominējošajā politiskajā retorikā nesenās Ukrainas vēlēšanas ir raksturotas kā „izšķirošās”, „pēdējā kauja” un tamlīdzīgi. Tagad ir skaidrs, ka tikmēr, kamēr mums ir demokrātija, nekas nav „pēdējais” un šodienas „izšķirošajām” vēlēšanām sekos nākamās vienlīdz „izšķirošās”.  Neviens politiķis pārskatāmā nākotnē nespēs „pieveikt” Ukrainas nācijas dabisko neviendabīgumu. Ukrainiski runājošu līderi var aizstāt krieviski runājošs, NATO entuziastus var uzvarēt neitrālie, varas cilvēki, kas komfortabli jūtas Maskavā, var zaudēt tiem, kas Briselē jūtas kā mājās. 2004.gadā

Tik ilgi, kamēr vien būs politiskā sacensība, Ukrainā neviens nedz vinnēs, nedz zaudēs.

izskatījās, ka oranžie pie varas ir nonākuši uz mūžiem. Bet vai tagad viņi ir sakauti arī uz mūžiem? Nē. Tik ilgi, kamēr vien būs politiskā sacensība, Ukrainā neviens nedz vinnēs, nedz zaudēs.

Politiķu viedokļi par Eiropas Savienību, NATO, ASV var variēt, taču vienīgā lieta, kam ir nozīme, ir uzticība demokrātijas normām, praksei un vērtībām. Tāpēc īstenais jautājums ir, vai jaunais Ukrainas līderis stiprinās likumu vai mēģinās virzīt uz priekšu labi zināmo un daiļskanīgo „suverēnās demokrātijas” modeli.

Visticamākais Ukrainas nākotnes scenārijs ir lēna, bet nepārprotama virzība uz Rietumu tipa sociālo un politisko realitāti un galu galā — kļūšana par neatņemamu Rietumu sastāvdaļu. Taču tajā pašā laikā sliktā valsts pārvaldīšana un vārgās demokrātijas institūcijas rada acīmredzamu apdraudējumu šim galvenajam virzienam. Demokrātijas praksi var iznīcināt valdība, kuras pagātnes fons signalizē, ka tā demokrātijai uzticas mazāk nekā priekšgājēji.

Par nelaimi pašreizējie starptautiskie un pašmāju apstākļi salīdzinājumā ar 2004.—2005.gadu nestiprina demokrātiju Ukrainā. Vispirms jau reģionālās tendences liecina par virzību prom no demokrātijas. Saskaņā ar Freedom House ziņojumiem, pēdējos trīs četrus gadus Austrumeiropā ir vērojama skaidra demokrātijas erozija. Visuzskatāmākais piemērs tam ir Krievija, bet citas reģiona valstis kā Armēnija, Gruzija, Azerbaidžāna, Moldova un Baltkrievija arī ir nodemonstrējušas nevis progresu, bet gan demokrātijas institūciju tālāku degradāciju. Un nav garantiju, ka Ukraina ar jauno vadību spēs paturēt vienīgās „brīvās valsts” statusu Neatkarīgo valstu savienībā.

Politiskie spēki, kas sevi ir pozicionējuši par „demokrātiskiem”, izrādījās nespējīgi izveidot efektīvu pārvaldi, tāpēc ir vilšanās gan politiķos, gan arī principos, kas asociējas ar viņiem.

Turklāt negatīvās pašmāju norises, piemēram, institucionālais haoss, jukas un vājā valsts pārvalde ir novedusi pie tā, ka sabiedrība ir kļuvusi daudz skeptiskāka pret demokrātijas principiem. Nospiedošā pārliecība ir tāda, ka spēcīgs līderis var izdarīt daudz vairāk valsts labā nekā likumi, noteikumi un debates. Politiskie spēki, kas sevi ir pozicionējuši par „demokrātiskiem”, izrādījās nespējīgi izveidot efektīvu pārvaldi, tāpēc ir vilšanās gan politiķos, gan arī principos, kas asociējas ar viņiem.

Šajā sakarā ir pieaugošs risks, ka jaunā līdera vadībā demokrātiskie procesi Ukrainā tiks iznīcināti. Tam prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā jau ir bijuši daži agrīni brīdinājuma signāli, piemēram, augošā mediju korupcija.

Ukrainas spēks — daudzveidība

Par laimi tomēr ir vieta arī optimismam, ka demokrātiskās pārmaiņas Ukrainā tomēr ir neatgriezeniskas. Vispirms jau prezidenta kandidāti saņēma ļoti līdzīgu balsu skaitu, un viņus vienu no otra šķīra tikai 3,5% balsu. Tāpat arī uzvarētājs Viktors Janukovičs neguva absolūtā vairākuma atbalstu, un tāpēc viņam de facto ir piešķirts ierobežots sabiedrības mandāts. Viņš zaudēja 17 no 27 Ukrainas reģioniem. Līdzšinējais opozīcijas līderis nespēja stabilizēt savu varu bez prāvas piekāpšanās saviem oponentiem un ieguldītām pūlēm konsensa panākšanā. Viņa pirmie paziņojumi pēc ātrajām aptaujām pie vēlēšanu iecirkņiem rādīja, mazākais, pamatizpratni par savu ierobežoto sociālo leģitimitāti un gatavību strādāt, lai gūtu tās sabiedrības daļas uzticību, kas par viņu nebalsoja.

Otrkārt, pašvaldību vēlēšanās, kas Ukrainā gaidāmas 30.maijā, noteikti Janukoviča partija negūs pārsvaru lielākajā daļā vietvaru. Viņš drošs var būt tikai par aptuveni 10 no 27 reģioniem. Tajā pašā laikā nacionālajā līmenī politiskā opozīcija, kas šķiet pietiekami stipra, parlamentā spēlēs nozīmīgu lomu. Opozīcija Janukovičam nebūs mazāk stipra kā viņa paša opozīcija oranžajiem spēkiem.

Iekšējā konkurence Janukoviča partijā sagrauzīs tās vienotību tāpat, kā pirms dažiem gadiem sagrauza oranžo spēku saliedētību.

Treškārt, līdz ar Janukoviča nokļūšanu pie varas viņa Reģionu partija ir sasniegusi savu mērķi, un tagad izbaudīs visus varas partijas izaicinājumus. Dažādi ietekmes centri cīnīsies par labākajām varas pozīcijām, un pieaugošā iekšējā konkurence sagrauzīs partijas vienotību tāpat, kā pirms dažiem gadiem sagrauza oranžo spēku saliedētību.

Iekšējā konkurence Janukoviča partijā sagrauzīs tās vienotību tāpat, kā pirms dažiem gadiem sagrauza oranžo spēku saliedētību.

Pilsoniskās sabiedrības spēks Ukrainā traucētu iespējamos valdības mēģinājumus mazināt demokrātiju valstī.

Ceturtkārt, pilsoniskā sabiedrība Ukrainā darbojas diezgan labi. Sjūzenas Stjuartas (Susan Stewart) analīze, kas ir balstīta uz CIVICUS izvirzītajiem pilsoņu tiesību un pienākumu kritērijiem, tai dod diezgan augstu vērtējumu, salīdzinot ar valstīm, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004.—2007. gadā. Tas ir pamats domām, ka pilsoniskās sabiedrības spēks Ukrainā traucētu iespējamos valdības mēģinājumus mazināt demokrātiju valstī.

Kā izveidot mobilly kontu

Ukraina ir komplicēta nācija ar stipru pilsonisko sabiedrību, kas ir pats dārgākais oranžais mantojums un kas ierobežos jebkādu mēģinājumu graut demokrātijas sasniegumus. Pašas svarīgākās valsts institūcijas acīmredzami ir vājas, taču politiskā un sociālā daudzveidība būs nozīmīgākais nodrošinājums pret varas monopolizāciju un autoritārismu. Bet jaunievēlētā prezidenta ierobežotā leģitimitāte ierobežos viņa iespējas valdīt tikai pēc viņa paša gribas un izpratnes.