Polija varas centra meklējumos

Kā skaidrojat Polijas vēlēšanu rezultātu?

Polijā pēdējo gadu prezidenta un parlamenta vēlēšanas noslēdzas ar zināmu pārsteiguma elementu. Un arī šoreiz varēja pārsteigumus sagaidīt, lai gan beigās tomēr to nebija. Neskatoties uz Smoļenskas traģēdijas nozīmi Jaroslava Kačiņska politiskā „svara” pieaugumā, reitingi līdz pat pēdējam brīdim bija labvēlīgi viņa konkurentam

Saistītie raksti Polijas vēlēšanu diskrētais šarms [5] Andris Sprūds Polijas "11.septembris" [3] Intervija ar Andri Sprūdu

Broņislavam Komorovskim. Atšķirībā no iepriekšējām prezidenta vēlēšanām, kurās Jaroslava Kačinska brālis Lehs Kačinskis visumā negaidīti apsteidza savu konkurentu, pirmo vēlēšanu kārtu uzvarējušo Donaldu Tusku, šoreiz tomēr uzvarēja ilgstoši reitingu sarakstu augšgalā esošais Komorovskis.

Par labu Broņislavam Komorovskim, kurš vēlēšanās ieguva 53% balsu, izšķīra vairāku faktoru kopums. Visupirms, joprojām populāra ir viņa pārstāvētā valdošā liberāli konservatīvā partija Pilsoniskā platforma un tās līderis, premjers Donalds Tusks. Tas deva spēcīgu grūdienu Komorovska kampaņai. Lai arī Komorovskim pārmeta, ka viņam pietrūkst harizmas un emocionalitātes, galu galā to izdevās vēlēšanu kampaņā pozitīvi izmantot — viņa iekšējais miers un nosvērtība būtu tieši laikā Polijas sabiedrībai. Bija arī blakus faktori. Polijā pēc Smoļenskas bija postoši plūdi, un tas mazināja Smoļenskas traģēdijas faktoru. Svarīgu lomu nospēlēja arī tas, ka Komorovskis mobilizēja vidusšķiras pārstāvjus, kas jau pamazām sāk doties atvaļinājumos. Viņi arī atvaļinājuma laikā devās balsot — piemēram, Sopotā, pie jūras, balsoja ļoti daudz cilvēku. Otrajā vēlēšanu kārtā nozīmīga bija arī cīņa par sociāldemokrātu elektorātu, kas pirmajā vēlēšanu kārtā balsoja par Gžegožu Naperaļski. Viņš savāca 14% vēlētāju atbalstu un palika trešajā vietā — aiz Komorovska un Kačiņska. No šiem 14%, kas pirmajā kārtā balsoja par Naperaļski, Komorovski otrajā vēlēšanu kārtā atbalstīja 70%.

Bet visumā Kačiņska otrās vēlēšanu kārtas atbalstītāju procentuālais skaits ir ļoti liels, un tas ir nozīmīgi, jo rudenī Polijā būs pašvaldību vēlēšanas, bet nākamgad — parlamenta vēlēšanas. Smoļenskas faktors un spēja atjaunot interesi Polijas tradicionālās politikas vērtībās palīdzēja Kačiņskim no pāris procentiem tomēr beigās dabūt 47%. Kačiņskis sevi ir pieteicis kā spēcīgs kandidāts, un tas nozīmē, ka prezidenta cīņa faktiski ir kļuvusi par starpposmu cīņā par svarīgāko valsts varas centru — premjera krēslu

Pēc Polijas vēlēšanu pirmās kārtas jūs medijiem sacījāt, ka pirms otrās kārtas būs asākas kandidātu cīņas. Kādas tās, jūsuprāt, bija un kā Komorovskim izdevās piesaistīt tik lielu sociāldemokrātu vēlētāju skaitu?

Ierastā politiskā loģika prasīja, lai būtu asas cīņas, un tas tika paredzēts arī Polijā. Bet tomēr abi kandidāti viens pret otru saglabāja cieņpilnu attieksmi un, neskatoties uz ideoloģisko atšķirību sadursmēm, pozicionēja sevi kā iekšpolitiskā izlīguma piekritējus. Tiešu personisko sadursmju starp viņiem nebija, lai gan bija dzirdami asāki izteicieni no prezidenta kandidātu komandām. Piemēram, pret Kačiņski izteikumos pietiekoši ass bija Polijas premjerministrs un Komorovska partijas biedrs Donalds Tusks.

Zināmu lomu nospēlēja arī vēlme iegūt par sociāldemokrātu kandidātu balsojušo elektorātu, kas daļēji un paradoksāli abus kandidātus pat idejiski tuvināja. Liela daļa sociāldemokrātu atbalstītāju bija pietiekoši jauns elektorāts, kas nāca no vidēja lieluma pilsētām ar atbalstu liberālai un eiropeisko vērtību politikai, sociālās labklājības nodrošināšanai, kā arī karaspēka izvešanai no Afganistānas.

Kačiņskis lielu uzsvaru lika uz decentralizāciju — ka vajadzīgs lielāks atbalsts reģioniem. Tomēr izskatās, ka Komorovskis ar savu izteiktāku eiropeisko skatu un idejām, tajā skaitā arī par Eiropas Savienības finanšu resursu piesaisti, ir bijis pievilcīgāks. Turklāt vērtību jomā sociāldemokrātu vēlētāji vienmēr ir bijuši tuvāki arī liberālās vērtības atbalstošajai Pilsoniskajai platformai un tradicionāli veidojuši konservatīvā Kačinska un viņa Likuma un taisnīguma negatīvā elektorāta nozīmīgu daļu. Kopumā Komorovska elektorāts bija jaunākā un vidusšķiras paaudze. Laukos uzvarēja Kačiņskis, bet pilsētās, īpaši lielajās, — Komorovskis. Labi šķirkli redzam arī ģeogrāfiskā griezumā — par Kačiņski balsoja seši Austrumu reģioni, bet par Komorovski — desmit Rietumu reģioni, kur ir nozīmīgi industriālie centri, kam jau vēsturiski ir veidojusies ekonomiskā sadarbība ar Eiropu, īpaši — Vāciju.  Vienkāršojot — par Komorovski balsoja labklājību un ekonomisko izaugsmi izbaudījusī vidusšķira, kas pēdējos gados bija plūkusi augļus no tā, ka Pilsoniskā platforma Polijā atšķirībā no visas pārējās Eiropas spēja nodrošināt valsts izaugsmi.

Ko Polijai nākotnē nozīmēs šo vēlēšanu rezultāts? Jaunus laikus? Kādus?  

Nedomāju, ka Polijai tas automātiski nozīmēs jaunus laikus. Drīzāk zināmu akcentu maiņu pirms pašvaldību un, īpaši, parlamenta vēlēšanām. Šobrīd Polijā gan premjers, gan prezidents ir no vienas partijas — Pilsoniskās platformas. Līdz šim Pilsoniskā platforma savas neveiksmes skaidroja ar to, ka iecerētās lielās strukturālās reformas tai neļauj veikt sadalītā vara — tas, ka prezidents ir no vienas, [brāļu Kačiņsku] partijas [Likums un taisnīgums], bet premjers — no citas, [no Pilsoniskās platformas]. Šobrīd tāda skaidrojuma iespējas vairs nebūs, un Pilsoniskajai platformai būs jāmēģina pierādīt, ka viņu reformas ir vajadzīgas. No Kačiņska nāk uzstādījums, ka Pilsoniskās platformas reformas tā arī paliks solīto, bet ne realizēto „sapņu” līmenī. Pašas Polijas un arī citu valstu pieredze liecina, ka priekšvēlēšanu laikā strukturālas reformas var arī nekļūt par valdošā politiskā spēku svarīgāko politisko prioritāti.

Turklāt ir izskanējušas idejas, ka Pilsoniskā platforma vēlas pārliecinoši uzvarēt nākamgada parlamenta vēlēšanas, lai būtu iespēja nostiprināt tās līdera Donalda Tuska ieņemamā premjerministra pilnvaras, faktiski pārejot uz kanclerisku republiku, tādu kā Vācija, kur vara ir koncentrēta izpildvaras vadītāja rokās. Šajā scenārijā uzvara prezidenta vēlēšanās būtu tikai pirmais solis uz šī politiskā spēka un paša Tuska ilgtermiņa politiskajām ambīcijām. Bet šajā gadījumā būtu vajadzīgas konstitucionālas izmaiņas, un izskatās, ka Kačiņskis un viņa kustība ir kā Fēnikss — atdzimuši no pelniem un kļuvuši par politisko šķērsli politiskās varas centralizācijas idejām.

Un kāds Komorovskis būs kā prezidents?

Smoļenskas traģēdija ir atstājusi lielu traumu uz sabiedrības uzvedību, un šīs vēlēšanas ir parādījušas, ka ir gaidas meklēt izlīgumu starp dažādiem politisko vērtību strāvojumiem un to pārstāvjiem. Komorovska prezidentūras iezīmes noteikti daļēji arī parādījās priekšvēlēšanu kampaņā — vienošanās un izlīgums ir pāri visam. Viņš gan kā parlamenta spīkers, gan kā prezidenta funkciju izpildītājs ir centies demonstrēt izlīguma politiku, ko varētu noformulēt šādi — vienot, nevis dalīt. Komorovskis pat centās apvienot abu kandidātu priekšvēlēšanu lozungus vienā: „Sapratne stiprina” jo „Polija ir vissvarīgākā!” 

Prezidents vienmēr ir spēlējis svarīgu lomu ārpolitikā. „Kohabitācijas” jeb divu dažādu politisko spēku pārstāvošo varas centru kontekstā esam redzējuši Polijas pretrunīgo politiku attiecībā gan uz Austrumu kaimiņiem, gan Eiropas Savienību. Šobrīd jaunās valsts galvas reprezentētā Polija kļūs par viendabīgāku aktieri un noteikti spēlēs jau tā pieaugošu nozīmi Eiropas politikā, piemēram, Polijas ES 2011. gada prezidentūras, kā arī tuvojošos diskusiju par ES budžetu kontekstā. Un Polijas kā jauno dalībvalstu līdera nostāja būs acīmredzami svarīga arī Latvijai.

Tomēr pašlaik vēl Komorovskis netiek uzskatīts par autonomu figūru. Būs interesanti, vai viņš veidos sava idejisko bāzi, savu komandu, kas varētu nonākt zināmā pretrunā ar Donaldu Tusku, kas ir partijas līderis. Vai duālisms novedīs pie politiskā duālisma? Šobrīd priekšnosacījumu tam nav, bet, nākot pie varas, prezidentam tomēr acīmredzami radīsies vilinājumi spēlēt autonomu politiku.

Vai varam teikt, ka līdz ar iepriekšējās politiskās elites bojāeju ir aizgājusi bojā arī kāda „vecā pasaule”?

Negribētu to nosaukt par „veco pasauli”, jo brāļi Kačiņski ir simbolizējuši atgriešanos pie vērtībām atjaunotā veidā, par ko liecināja ieviestais „ceturtās republikas” vadmotīvs viņu vadītā politiskā spēka uzstādījumos. Lai gan šobrīd „ceturtās republikas” koncepts ir zaudējis savu svaru, nevajag aizmirst, ka principā Polijā konservatīvās idejas ir ļoti spēcīgas. Un tās būs neatņemama valsts politiskās un sabiedriskās dzīves sastāvdaļa, un faktiski arī Polijas spēka un konsolidācijas priekšnosacījums ilgtermiņā. 

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!