Polijas "11.septembris" [3]

Zinot, ka jums Polija būtībā ir otrā zeme, pirmkārt nākas jautāt, kādas jums pašam bija sajūtas, uzzinot par poļu traģēdiju?

Poļu nācijai šī traģēdija ir kļuvusi par Polijas 11.septembri. Ir gājis bojā politiskās, militārās, garīgās un kultūras elites zieds. Nekas līdzīgs nav piedzīvots jau vairākās paaudzēs un momentā atsauc atmiņā poļu virsnieku traģēdiju Katiņā 1940. gadā.

Saistītie raksti Polijas vēlēšanu diskrētais šarms [5] Andris Sprūds

Šis noteikti — arī mans personiskais 11.septembris. Ar Poliju esmu cieši saistīts jau desmit gadus — tā ir faktiski kļuvusi par manu otru mājas vietu, kurā arī izveidojušies tuvi cilvēciskie un profesionālie kontakti. 

Turklāt Latvijas cilvēkiem Polija ir ne tikai tuvs kaimiņš un reģionālais partneris, bet arī valsts, ar kuru cieši savijas mūsu vēsturiskie likteņi. 20. gadsimta gaitā esam kopīgi cīnījušies par neatkarību un piedzīvojuši līdzīgas nacionālās traģēdijas. Ribentropa-Molotova pakta rezultātā tika sadalīta Polija un drīzumā sekoja arī Baltijas valstu okupācija. Polijas virsnieki tika nogalināti Katiņas mežos 1940. gada pavasarī, Latvijas virsnieki Litenē — gadu vēlāk.

Ko šī traģēdija nozīmē Polijai, kad ir izrauts liels robs poļu politiskajā elitē?

Polijā šobrīd ir šoks, sāpes, sēras. Traģēdija noteikti paliks par vienu no vistraumatiskākajiem notikumiem tuvāko paaudžu laikā un atstās ilgtermiņa sekas. Nebūs tiešas formālas sekas uz valsts iekārtas stabilitāti, jo Polijā ir skaidrs varas pārņemšanas un varas kontinuitātes princips. Divu nedēļu laikā jāizsludina prezidenta vēlēšanu datums. Tad divu mēnešu laikā jānotiek vēlēšanām. Līdz tam prezidenta funkcijas pilda Seima maršals jeb priekšsēdētājs, šajā gadījumā — Broņislavs Komorovskis, kas jau ir izvirzīts par prezidenta kandidātu no valdošās Pilsoniskās platformas, [kas ir bijusi opozīcijā brāļu Kačiņsku partijai Likums un taisnīgums]. Pie Smoļenskas bojā aizgāja arī desmit ģenerāļi, kas uz Katiņu bija devušies atdot godu 1940. gadā bojā gājušiem virsniekiem. Septiņi ģenerāļi bija Polijas militāro struktūru augstākās militārpersonas. Bet arī militārajā līmenī ir nodrošināta varas pārņemšana, jo automātiski pienākumus pārņem augstāko militārpersonu vietnieki.

Taču šobrīd jautājums ir dziļāks un fundamentālāks — kādas sekas notikušajai traģēdijai būs uz Polijas politisko vidi, politisko spēku sadalījumu, politisko kultūru un vērtībām. Uz šiem jautājumiem šobrīd grūti viennozīmīgi atbildēt. Polijā kā reliģiskā nācijā ir izskanējuši aicinājumi, ka, iespējams, traģēdija būtu jāuztver kā Dieva zīme, lai Polija kļūtu vienotāka un solidārāka. Un jau pirmajās stundās pēc traģiskās aviokatastrofas Polijas nācija kļuva par patriotisma un vienotības paraugu. Sestdien dievnami un laukumi bija pārpildīti, bet svētdien Varšavas ielās izgāja desmitiem tūkstošu poļu, lai klusumā un lūgšanās sagaidītu sava prezidenta mirstīgās atliekas.

Neskatoties uz šo patriotisma un vienotības paraugstundu, vienlaicīgi tomēr rodas jautājums, vai šobrīd Polija nepieredz zināmas fundamentālas politiskā un idejiskā spektra izmaiņas. Aviokatastrofā ir bojā aizgājusi virkne politiskās elites pārstāvju, kuri faktiski veidoja nozīmīgu politisko paaudzi. Tā politisko kalumu ieguva 80. gadu Solidaritātes aktivitātēs un, neesot apmierināta ar Polijas postpadomju perioda politiku, brāļu Kačinsku vadībā izveidoja kustību, kas konsekventi iestājās par Polijas tradicionālajām — konservatīvajām un uz sociālo taisnīgumu orientētajām vērtībām. Šobrīd Pilsoniskā platforma, kas ir bijusi mazāk ideoloģizēta un ietvērusi plašu spektru politisko strāvojumu, faktiski ir palikusi bez galvenā politiskā oponenta un var nodefinēt politisko spektru.  

Bet vai poļi ir tam gatavi?

Nav arī teikts, ka tas viennozīmīgi notiks. Te ir traģisks paradokss, ka Leha Kačiņska politiskais mantojums un politiskā vīzija tagad var izpausties daudz skaidrāk un rast plašu atbalstītāju loku. Prezidenta traģiskā un simboliskā nāve ir stiprinājusi viņa vīziju par solidāru, morālu, reliģisku, tradicionālu un patriotisku Poliju. Prezidents iestājās par vēstures skaidrošanu, par Poliju Eiropā, kurai aktīvi ir jāaizstāv savas nacionālās intereses, kā arī jāatbalsta Austrumu partnerības valstis, īpaši Ukraina un Gruzija. Ne velti Gruzijas prezidents vēlas nosaukt kādu no Tbilisi ielām Kačiņska vārdā. Traģiskie apstākļi Kačiņska politisko mantojumu un vīziju ir tikai akcentējuši.

Ko īsti šī nelaime nozīmē Kačiņsku partijai Likums un taisnīgums un tās nākotnei? Labi, paliek brālis, bet vai partijā ir jauni cilvēki, kas var aktivizēt paaudžu maiņu un varbūt nākotnē mazliet citādā spektrā pavērst partijas nostāju un politiku?

Partija tiešām ir palikusi bez vadības. Bez prezidenta aviokatastrofā bojā aizgāja arī partijas vadītāja vietnieks, parlamenta frakciju vadītāji, Seima priekšsēdētāja vietnieks, kā arī virkne deputātu. Faktiski no partijas vadības palicis prezidenta brālis Jaroslavs Kačiņskis, kurš arī sākotnēji bija plānojis doties uz Katiņu.

Jā, ir virkne jaunu un ļoti spēcīgu politiķu. Piemēram, eirodeputāti Adams Belaņs (Adam Bielan), Zbigņevs Žobro (Zbigniew Ziobro), kas ir bijušais tieslietu ministrs, un Pāvels Kovals (Pawel Kowal), kas bijis ārlietu viceministrs. Nav izslēdzams, ka šīs traģēdijas ietekmē priekšplānā izvirzās tieši jaunā paaudze, kas ir eiropeiski konservatīvi nacionāli domājoša. Tomēr vairāk ticams, ka šajā situācijā būs meklējumi pēc autoritātēm, kas var konsekventi turēties pie kustības ideoloģiskajām vērtībām. Un šajā situācijā, meklējot autoritātes, nepārprotami priekšplānā izvirzās Leha Kačiņska brālis Jaroslavs Kačiņskis, kurš ir arī partijas vadītājs. Abi brāļi kopā izveidoja šo politisko spēku un konkrētu valsts politisko vīziju. Viņi abi ir bijuši ļoti cieši saistīti. Tāpēc nav izslēgts, ka Jaroslavs Kačiņskis var kļūt par prezidenta kandidātu un, iespējams, brāļa politiskā mantojuma pārņēmēju. Protams, viens ir politiskās izvēles, bet pavisam kas cits — dvēseliskās izvēles pēc šādas dziļas personiskās traģēdijas.

Vai mēs varam runāt par „līdzšinējo” un „jaunu” Polijas politiku?

Grūti prognozēt, kas varētu mainīties — ir jānorimst sērām un bēdām. Apzinot situācijas svarīgumu, smagumu un traģiskumu, šis noteikti ir iespēju laiks pašrefleksijai, domājot par nākotni, kādu sabiedrība gribētu redzēt politisko vidi un kultūru Polijā. Šādi jautājumi rodas, tiek aktualizēti, par to noteikti būs jārunā. Tas jau daļēji sāksies nākošajā nedēļā un pirmie rezultāti būs redzami arī pēc tā, kā noritēs prezidenta vēlēšanu kampaņa, kāda taktika, uzstādījumi un simboli tajā tiks izmantoti. Protams, nevajadzētu gaidīt, ka mainīsies politiskā loģika. Politika tomēr ir cīņa par varu. Bet var mainīties tas, kādas vērtības izvirzās priekšplānā, kā politiķi realizē savas politiskās vīzijas un kā notiek cīņa par varu.

Laikraksta The Economist ilggadīgais Austrumeiropas komentētājs Edvards Lūkass sacījis, ka aiz sērām ir plaukstoša nācija. Vai jūs šādam vērojumam varat pievienoties?

Jāpiekrīt Edvardam Lūkasam. Uz mani spēcīgu iespaidu ir atstājis Polijas patriotisms, poļu lepnums pašiem par sevi, Polijas dinamika. Tā ir nācija, kas uzdrošinās uzņemties riskus biznesā un politikā un, nākotnē skatoties, vienlaicīgi neaizmirst vēsturi. Poļu nācija nav tikai ekonomiski, bet arī garīgi plaukstoša, jo tai ir bijis kopumā skaidrs vērtību ietvars. Un Smoļenskas traģēdija to ir tikai vēlreiz spilgti apliecinājusi. Un ne velti STRATFOR vadītājs Džordžs Frīdmans, prognozējot nākamos 100 gadus, raksta, ka Polija būs viena no valstīm, kas visdinamiskāk attīstīsies un kas spēlēs ietekmīgu politisko lomu 21. gadsimtā. To var uzskatīt par analītisko futuroloģiju, bet tomēr...

Un neizbēgamais jautājums — kā traģēdija ietekmēs Krievijas-Polijas attiecības?

Te ir divi pretrunīgi vērtējumi. Viens, ka traģēdija, iespējams, nav nejauša. Ja domātu tādā virzienā, tad, protams, Polijas attiecības ar Krieviju būtu sabojātas ne vien uz nākošajiem 70, bet visiem 100 gadiem. Taču Polijā šobrīd šādas sazvērestības teorijas nav populāras, un arī es neredzu tām absolūti nekādu pamatu.

Polijā vairākums pozitīvi novērtē Krievijas rīcību un nostāju traģisko notikumu sakarā. Valsts līderu līdzjūtības izpausmes. Arī [Krievijas prezidenta] Medvedeva izteikto vēlmi ierasties uz Polijas prezidenta bērēm. Tiek uzskatīts, ka traģēdija var dot iespēju Krievijas un Polijas vēsturiskajai samierināšanai un izlīgumam. Tiek pat vilktas paralēles ar Francijas un Vācijas vēsturisko izlīgumu pēc Otrā pasaules kara. Tomēr acīmredzami nevajadzētu arī nenovērtēt izaicinājumu sarežģītību un ierobežojumus šāda vēsturiskā izlīguma iespējamībai. Krievijai nepārprotami paliks savs lielvalsts redzējums par vēsturi, starptautisko sistēmu un reģionālo konfigurāciju.

Traģēdijai emocionāli pin klāt Katiņas stāstu — tiek minēts, ka tā ir nolādēta vieta Polijas vēstures kontekstā. Kā jūs simboliski saredzat Katiņas nozīmi mūsdienu traģēdijā?

Katiņa Polijā ir kļuvusi par apzīmējumu nelaimēm un traģēdijām. Un pirmā reakcija Polijā bija, ka tā ir nolādēta vieta, kas paņem Polijas elites ziedu. Paradoksāli, bet Katiņai šajā traģiskumā varbūt ir arī savs skumjais cēlums. Traģiskā aviokatastrofa ir visai pasaulei nepārprotami atklājusi 1940. gadā noslepkavoto poļu virsnieku traģēdiju. Traģiskā nāves cilpa ir noslēgusies. Un šobrīd Katiņu vairs nevar ne noliegt, ne ignorēt, ne aizmirst.

Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!