Cik esmu sapratis, jūs uzskatāt, ka lobēšana, sarunas ar politiķiem un argumentēšana par Tibetas lietu nav bijusi sevišķi efektīva, šī pieeja nav darbojusies īpaši labi. Taču jūs esat šeit un darāt tieši šīs lietas. Vai tas nav nedaudz pretrunīgi? Kāpēc jūs turpināt šādi rīkoties? Redziet, tā ir daļa no mana darba — lobēt parlamentāriešus un tikties ar vald ību amatpersonām. Un to es vairāk nekā divdesmit gadus esmu darījis Kanādā. Esmu iemācījies, ka par spīti tam, cik daudz ir izpratnes, simpātijas, atbalsta un labās gribas, tomēr beigu beigās nav politiskās gribas, lai kaut ko izdarītu. Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs. Ķīna ir pārāk liela, tā ir pārāk nozīmīgs tirdzniecības partneris. Pagāja zināms laiks, kamēr es to sapratu. Līdzko es biju to sapratis, man nācās uzdot sev jautājumu — ko darīt tālāk? Vai mēs padodamies? Vai arī mēs atrodam kādus citus ceļus? Un es pats atradu citus ceļus, kā darīt to, ko, manuprāt, man ir pienākums darīt Tibetas tautas labā. Man ir jābūt viņu balsij brīvajā pasaulē. Vai jūs joprojām piedalāties trimdas parlamenta darbā? Nē, es vairs tur nepiedalos. Bija laiks, kad es to darīju. Un kāpēc pārtraucāt? Nebija gluži tā, ka es pārtraucu... Es biju ievēlēts kā parlamenta loceklis tibetiešiem Ziemeļamerikā. Tas bija tikai tāds formāls amats. Mēs devāmies uz Indiju divas reizes gadā, mums nebija jāiet uz parlamentu katru dienu. Tā ka praktiskā nozīmē tas nemaz nebija īsts parlaments. Un es arī jutu, ka tā nav īsti mana lieta. Es jutu, ka būtu efektīvāks un daudz noderīgāks tibetiešu kopienai, ja es tā vietā, lai būtu parlamenta loceklis, paliktu Kanādā un strādātu Tibetas labā ar kanādiešiem. Un tomēr, atgriežoties pie mana sākotnējā jautājuma, pamatjautājums taču ir un paliek, vai pārmaiņām ir jānāk vairāk no Ķīnas iekšienes, vai arī tomēr no ārpuses. Ko jūs par to domājat? Manuprāt, ir nepieciešamas abas puses. Ja nebūs pilnīgi nekādu pārmaiņu ārpusē, tibetieši un Tibeta zaudēs pilnīgi visu iedvesmu. Ja nevienam tas vairs nerūp, kāpēc gan viņiem būtu jāziedo savas dzīvības? Viņi joprojām turpina rīkoties tāpēc, ka viņi apzinās, ka pasaulē ir cilvēki, kuriem tas rūp. Un tad vēl ir tādi cilvēki kā es — tibetieši, kas dzīvo brīvajā pasaulē un ir viņu balss. Mums ir vajadzīgi gan pirmie, gan otrie. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka tibetiešu diaspora ir ļoti maza. Tie ir 150 000 cilvēku ārpus Tibetas, izkaisīti pa visu pasauli. Mūsu vienkārši nav tik daudz, lai radītu milzīgu kustību pasaulē. Protams, mums ir daudz draugu. Tāpēc es uzskatu — tā kā mēs esam tik mazi un Ķīna ir tik liela, mums ir jābūt radošiem un inovatīviem. Mums ir jārīkojas tā, lai mēs saņemtu nepieciešamo atdevi. Nepietiek ar to, ka cilvēki šad un tad aiziet līdz Ķīnas vēstniecībai un izkliedz protesta saukļus. Ir nepieciešams pastāvīgs darbs ar labu plānojumu, labi pārdomāta rīcība. Tieši ar to es pārsvarā nodarbojos — es rīkojos ar inovatīvu pieeju. Kopš 2006. gada es rīkoju informācijas kampaņas internetā ķīniešiem. Iepriekš neviens to nebija darījis. Pēdējo piecdesmit gadu laikā tibetieši bija turējuši ķīniešus pilnīgā neziņā. Mēs neuzskatījām, ka ķīnieši ir pietiekami svarīgi, lai mēs viņus izglītotu. Mēs bijām izglītojuši pasauli, bet ķīniešu tauta nezināja pilnīgi neko par Tibetu! Es saku — ar ko gan ķīnieši ir citādāki? Viņi ir tādi paši cilvēki kā amerikāņi, kanādieši, latvieši, igauņi. Ja mēs varam runāt ar latviešiem, censties izglītot viņus par Tibetu, tad mēs to varam darīt arī ar ķīniešiem. Galu galā tā ir ķīniešu tauta, kas var mums sniegt to, ko mēs vēlamies. Ne jau amerikāņi, kanādieši vai briti. Lūk, tāpēc es teicu, ka mums ir jādomā, mums ir jābūt inovatīviem. Un šī manis uzsāktā iniciatīva sniedz to atdevi, kādu esmu meklējis. Kad ķīnietis pienāk klāt un saka tev — piedodiet, es nezināju, ka situācija ir tik slikta, mēs nekad neiedomājāmies, ka Dalailama ir teicis, ka viņš lūdz nevis neatkarību, bet gan patiesu autonomiju saviem tautiešiem, tad tu zini, ka tiešām esi panācis pārmaiņas. Tāpat es uzskatu, ka tas ļoti labi saskan ar budismu, tas ir nevardarbības ceļš. Un tas ir vienīgais veids, kā risināt situāciju. Un tomēr, kādu tad īsti neatkarību vai pašnoteikšanos jūs patiesībā vēlaties? Ir milzīga atšķirība starp noteikta veida autonomiju un patiešām neatkarīgu valsti. Tas, ko saka Dalailama, ir — viņš nelūdz neatkarību, viņš vēlas patiesu autonomiju. Ja Ķīnas valdība būtu tiešām ieinteresēta, tā pasaulē varētu atrast ļoti daudz piemēru tam, par ko viņš runā. Viss, ko mēs prasām, ir paredzēts Ķīnas konstitūcijā. Mēs neprasām neko tādu, kas nav iekļauts Ķīnas konstitūcijā. Tas jau ir tur garantēts! Ņemsim par piemēru tādu cilvēku kā mani. Es būtu ļoti priecīgs, ja tibetiešiem būtu tāda pati autonomija kā Kvebekas provincei Kanādā. Tāda pati vienošanās kā Skotijai ar Apvienoto Karalisti vai Grenlandei ar Dāniju. Pasaulē ir tik daudz piemēru! Viss, kas tibetiešus interesē, ir autonomija, kurā mēs varētu saglabāt savu kultūru, valodu, izglītību, garīgumu. Ķīna var paturēt ārlietas, aizsardzības sfēru, visu pārējo. Tā būtu tāda province, viņi to sauktu par mazākumtautību. Šajā provincē Pekinas centrālā valdība respektētu tibetiešu paražas. Kad mēs runājam ar ķīniešiem šādā veidā, viņi to atzīst par saprātīgu pieeju. Un daudzi no viņiem nesaprot, kāpēc Ķīnas valdībai tas ir tik sarežģīts jautājums. Bet varbūt viņi domā, ka tas ir tāpat kā iedot velnam mazo pirkstiņu. Velns beigās paņem visu roku. Tātad lietas varētu notikt arī pakāpeniski... Protams, tieši tā! Taču viņiem uz to jāparaugās arī no otras puses. Kādas viņiem ir izvēles iespējas? Viņi var turēt mazākumtautības pakļautībā ar rupja spēka palīdzību. Taču cik ilgi? Mēs esam redzējuši piemērus vēsturē — kā Padomju Savienību. Tibetieši, kā jau budisti, tic lietu nepastāvīgumam. Nekas nav pastāvīgs, cilvēku dzīvē viss mainās. Salīdzinot šo rītu un pašreizējo momentu, lietas ir mainījušās. Tāpat notiek arī valstu dzīvē! Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem diez vai daudzi latvieši domāja, ka te būs neatkarīga valsts. Padomju Savienība bija tik spēcīga... Šodienas Ķīna ir tāda pati. Taču Ķīna nekad vairs nebūs tik spēcīga, kāda tā ir patlaban. Tagad Ķīnā ir tik daudz problēmu, par kurām rietumu medijos īpaši daudz nestāsta. Notiek patiešām milzīgi darbaļaužu nemieri. Un ķīniešu jaunatne nav apmierināta ar to, kā darbojas Ķīnas valdība. Viņi pieprasa demokrātiju. Tajā pašā laikā palielinās plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem. Un klāt tam visam vēl nāk arī mazākumtautības kā tibetieši un uiguri. Visi viņi ir neapmierināti. Ja Ķīnas valdība tiešām vēlas saglabāt tā saukto “māti zemi” vienotu, tad viņiem ir jāsāk domāt par lietām nopietni. Mēs taču zinām, ka cilvēku tieksmi pēc brīvības nav iespējams apspiest ar spēku. Kādā jaukā dienā tā uzsprāgs viņiem tieši sejā. Jā, tomēr visas šīs runas par brīvību un demokrātiju ir nedaudz ideālistiskas. Būsim atklāti. Ja mēs domājam par ekonomiku, tad ir jāatzīst šis fakts — mēs Rietumu pasaulē esam patērētāji. Tā ir mūsu kultūra, mēs vēlamies patērēt, mums patīk patērēt daudz, un, protams, tam visam ir jābūt lētam. Šajā nozīmē Ķīna ir perfekts partneris! Un tad jau Tibetas neatkarība vai autonomija vairs nav tikai politisks, tiesisks vai ētisks jautājums, bet gan ekonomisks un ģeopolitisks jautājums. Kādā brīdī rodas sajūta — labi, ko tad Latvija vispār var ietekmēt... Pat es sēžu te, intervēju jūs, bet manas bikses ir ražotas Ķīnā. Ja kāds patiešām vēlas kaut ko darīt šīs lietas labā, ko vispār ir iespējams izdarīt? Es pilnīgi saprotu, ko jūs sakāt. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es sāku šo iniciatīvu, vēršanos pie ķīniešu publikas. Es zināju, ka Kanāda nespēs man palīdzēt, jo Ķīna ir pārāk nozīmīga Kanādai. Un tāpēc es arī beidzu lobēt Kanādas parlamentāriešus, jo neatkarīgi no tā, cik lielas ir viņu simpātijas un atbalsts Tibetas tautai, Ķīna — tieši tā, kā jūs teicāt — ir pārāk nozīmīga Kanādai. Es to atzinu, un tad vaicāju sev — vai es tagad padošos, jo nav nekādu cerību? Cilvēkam ir dots intelekts, un mēs vienmēr varam domāt radoši. Tad es izlēmu, ka to laiku, ko es pavadu ar kanādiešiem, es varētu veltīt ķīniešiem. Ķīnas valdība mainīs savu politiku pret Tibetu tikai tad, kad viņi sajutīs, ka ir notikušas nopietnas pārmaiņas ķīniešu domāšanā. Līdz pat šai dienai Ķīnas valdība uzskatīja, ka tā var sadragāt jebko, kamēr tai ir tautas atbalsts. Viņi var paciest starptautiskās sabiedrības kritiku, viņus tā vispār neuztrauc! Un līdz šim ķīniešu tautai bija tiktāl izskalotas smadzenes, ka viņi visu atbalstīja. Tagad tikai Londonā vien ir vairāk nekā 90 000 ķīniešu studentu. Tā ir lieliska iespēja visiem tibetiešiem un Tibetas atbalstītājiem. Viņi var vērsties pie šiem studentiem un uzrunāt viņus. Vienalga, vai tas būtu Rīgā, Tallinā vai Viļņā. Šie cilvēki pēc tam, kad atgriezīsies Ķīnā, būs nākamie Ķīnas līderi vai nu valdībā vai biznesā. Un kādu dienu viņi atzīs, ka valdība ir bijusi pārāk barga pret Dalailamu un tibetiešiem. Manuprāt, tas mums ir ļoti svarīgi. Es esmu nodzīvojis Kanādā vairāk nekā pusi savas dzīves un zinu, kā darbojas rietumu sistēma. Es neesmu tik naivs kā daudzi tibetieši un nedomāju, ka tikai tāpēc, ka patiesība un taisnīgums ir mūsu pusē, pasaules sabiedrība steigsies palīgā. Viņi skatīsies uz sev svarīgākām lietām, jo savas intereses vienmēr būs nozīmīgākas par cilvēktiesībām. Tāpēc es uzskatu, ka mums, tibetiešiem jākļūst mazliet gudrākiem. Tibetiešiem galu galā būs jārīkojas pašiem, jo 51 gadu tibetieši visu bija atstājuši rietumu demokrātiju, ANO, Eiropas Savienības (ES) rokās. Viņi domāja — patiesība ir mūsu pusē, protams, ka pasaules sabiedrība palīdzēs. Un mums ir arī brīnišķīgs vadonis! Bet es saku — ar to nepietiek. Jā, par šo brīnišķīgo līderi... Vai jums nešķiet, ka visa runāšana par un ap brīvu Tibetu ir vairāk vērsta uz Dalailamas personību? Reizēm pat pārāk daudz. Noteikti, tas tiešām ir pārspīlēti. Es to vienmēr saku tibetiešiem. Tad ko mums un jums būtu jādara šajā sakarā? Tieši tāpēc es uzskatu, ka tibetiešiem ir jāpaveic sava darba daļa. To nevajag atstāt ANO, ES vai Dalailamas ziņā. Katram tibetietim, kurš vēlas redzēt pārmaiņas, ir jāvēršas pie ķīniešiem. Teiksim, ja viņi ir Rīgā un iet uz skolu vai darbu un sastop ķīniešus, lai viņi cenšas sadraudzēties, izskaidrot tibetiešu situāciju. Ir jāveido šīs attiecības, kas balstās uzticībā. Domājot ilglaicīgi, šāda pieeja ir labvēlīgāka tibetiešiem nekā kliegšana ķīniešiem sejā: “Vācieties ārā no Tibetas, jo Tibeta pieder tibetiešiem!” Tas neko nedos ilgtermiņā. Es cenšos rādīt piemēru tibetiešiem ar šo iniciatīvu, kuru uzsāku 2006. gadā. Ir pagājuši četrarpus gadi, un daudzi tibetieši saka — tā nemaz nav slikta ideja, tas patiesībā ļoti interesanti. Domāju, citi tibetieši var rīkoties līdzīgi man. Nepietiek vienu reizi gadā aiziet pie Ķīnas vēstniecības, protestēt un tad to aizmirst. Šī tomēr ir tāda lieta, ko var darīt visu laiku, katru dienu. Ja jūs gada laikā sadraudzējaties ar pieciem ķīniešiem, tad jūs tiešā veidā labvēlīgi ietekmējat Tibetas lietu un savu tautu. Tas man pašlaik šķiet vienīgais risinājums tibetiešiem. Tajā pašā laikā var arī tikties ar parlamentāriešiem un valdības ierēdņiem. Es tikai saku, ka tikai un vienīgi ar to nepietiek. Es nespēju iedomāties, ka Latvijas premjerministrs, prezidents vai parlaments paziņotu — mēs ziedosim savas biznesa intereses ar Ķīnu un atbalstīsim Tibetas tautu! Es to patiešām nespēju iedomāties! Tātad jūs vēlaties redzēt lielāku pašu tibetiešu atbildību. Taču tad jāvaicā, vai viņi ir tam patiešām gatavi? Ja mēs paskatāmies apkārt pasaulē, reizēm cilvēki iegūst tā saukto demokrātiju, piemēram, Irākā un Afganistānā, taču viss uzreiz nemaz tik labi nedarbojas. Arī manā valstī, Latvijā, es teiktu tā — ir pagājuši divdesmit neatkarības gadi, taču mēs joprojām neesam iemācījušies pamatlietu. To, ka demokrātija un brīvība nozīmē uzņemties atbildību par savu dzīvi un savas valsts nākotni. Vai tibetieši patiešām ir gatavi demokrātijai? Viennozīmīgi — viņi ir ļoti gatavi! Tibetieši trimdā jau kādu laiku ir piedzīvojuši demokrātiju. Un tādi cilvēki kā es nekad nespētu kļūt par Dalailamas pārstāvjiem, ja nebūtu demokrātijas. Es neesmu nekādā ziņā īpašs, es esmu vienkāršs Kanādas pilsonis, kurš bija ļoti aktīvi iesaistījies Tibetas jautājumos. Un viņi izlēma, ka es esmu pietiekami labs, lai būtu Dalailamas pārstāvis Londonā. Mūsu valdībā ir zināma sistēma, es tiku ievēlēts. Tas nebija tā, ka man valdībā bija draugi, un viņi izdomāja man piešķirt siltu vietiņu. Es pametu ļoti labu inženiera darbu Kanādā, lai strādātu šajā amatā. Tā ka tādā ziņā mēs esam ļoti gatavi. Izaicinājums šeit ir citā apstāklī. Ja tādi cilvēki kā es — un tā ir pilnīga patiesība — atklātu, ka Tibeta un tibetieši dzīvo laimīgi Ķīnas pakļautībā un ka mums visus šos gadus ir bijušas izskalotas smadzenes, jo mums šķita, ka tibetieši nav laimīgi, tad es nekavējoties pamestu visu un atgrieztos Kanādā. Es dzīvoju laimīgi Kanādā. Taču es jūtu, ka nespēju to darīt, kamēr cilvēki Tibetā raugās uz tādiem kā es un saka — jūs esat mūsu balss brīvajā pasaulē. Es nespēju vienkārši sēdēt un skatīties televīzijā, kas tur notiek, sakot — ak, man ir tik žēl šo cilvēku! Un neko nedarīt. Vai nu tas palīdz vai nē, es tomēr nevaru atturēties no rīcības. Es nespēju ņemt rokās ieročus un nogalināt kādu, taču nevardarbīgā veidā, pateicoties demokrātiskajām tiesībām, kuras man ir Kanādā, es varu izglītot kanādiešus, es varu runāt universitātēs, varu satikties ar ķīniešiem. Un arī tieši tagad es varu runāt! Tas ir absolūtais minimums, kas man jādara. Un es cenšos citiem tibetiešiem ieteikt to pašu. Nepietiek tikai atkārtot vārdus “brīvība” un “neatkarība”. Vissvarīgākā lieta Viņa Svētībai ir saglabāt tibetiešu kultūru un garīgumu. Tas ir nozīmīgāk nekā kaut kāds zemes gabals. It īpaši, ja jūs esat budists un ticat pārdzimšanai, ka jūs varat būt ķīnietis vai latvietis nākamajā dzīvē. Kāpēc gan būtu jāpievērš tik liela uzmanība kādam zemes gabalam? Tam nav nekādas jēgas. Es vēlējos vaicāt arī par šo nevardarbīgo domāšanu. Ja būsim godīgi, tad ne vienmēr tibetieši un Tibetas atbalstītāji ir bijuši pilnīgi nevardarbīgi. Piemēram, 2008. gada martā notika grautiņi vairāku dienu garumā. Vai šādi gadījumi būtu jāvērtē kā dabiskas frustrācijas izpausmes? Ja jūs paraugāties vēsturē, pirms tūkstoš gadiem tibetieši bija ļoti vardarbīga tauta. Tibeta ir iekarojusi zemes Indijā un Ķīnā. Taču līdz ar budisma ierašanos Tibetā tibetieši tika pilnībā savaldīti un pievērsās garīgumam. Kas tad notika 2008. gada martā? Tas ir interesanti, jo šos notikumus lielā mērā radīja Ķīna. Sākot ar 10. martu, katru dienu notika miermīlīgi protesti. Tikai 14. martā notika grautiņi, cilvēki meta akmeņus, bojāja īpašumus. Zīmīgi, ka parasti tur bija Drošības policijas darbinieki, taču šajā dienā viņu nebija tik daudz. Tajā pašā laikā bija ļoti daudz videokameru. Viss tika nofilmēts, un pēc tam Ķīnā šos kadrus rādīja neskaitāmos atkārtojumos. Tipisks komunistu gājiens — skatieties, ko viņi darīja, atkal Dalailama izraisījis nekārtības, un, protams, aiz tā visa slēpjas Centrālā izlūkošanas pārvalde! Un ķīnieši domāja — tikko viņiem tiek nedaudz varas, tā ierodas rietumu imperiālisti! Tādu spēli viņi spēlē! Taču 51 gadu tibetieši nekad nav bijuši patiešām vardarbīgi. No otras puses, ja paraugāmies uz Rietumu demokrātijām, tad šāda veida grautiņi tur notiek diezgan bieži. Tibetieši nav nekādi apskaidroti Budas. Tibetieši ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Viņi arī mēdz dusmoties, viņi taču ir cilvēciskas būtnes. Un protams, viņi reizēm ir ar kaut ko dziļi neapmierināti! Lai lietas nonāktu līdz vardarbībai, ir nepieciešami tikai divi vai trīs trakie, tam nav nepieciešama sarežģīta organizācija. Tāpēc es esmu lepns, ka 51 gadu tibetiešu cīņa ir bijusi nevardarbīga. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc tibetieši gūst tik lielu atbalstu grass roots līmenī. Cilvēkiem patīk šī nevardarbības ideja. Pēdējais jautājums — vai jūs esat apsvēris iespēju atgriezties Tibetā? Jā, protams! Un kāpēc jūs to nedarāt? Es trīs reizes esmu lūdzis vīzu, un trīs reizes esmu saņēmis atteikumu, jo es esmu Ķīnas valdības melnajā sarakstā. Tas ir tikai tāpēc, ka jūs esat Dalailamas cilvēks? Es esmu nemiera cēlājs. Es toreiz nebiju Dalailamas cilvēks, es biju vienkāršs tibetietis Kanādā, ar Kanādas pasi. Es nebiju Dalailamas pārstāvis. Viņi man stāstīja: “Tibetieši ir tik laimīgi, jums vajadzētu pašam to redzēt, jūs neko nezināt!” Es teicu: “Labi, es vēlos doties turp. Piešķiriet man vīzu!” Vīzu man nedeva, bez kādiem paskaidrojumiem. Mana sieva ir tur bijusi, bet es nevarēju aizbraukt.
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu! |
Radoši par Tibetu Intervija ar Thubtenu Samdupu