Ja raugāmies salīdzinoši nesenā pagātnē, varam ievērot, ka nav noteikta punkta, no kura sākās krīze Balkānu reģionā. Bieži pieminētie deviņdesmitie gadi arī Serbijā ir populārs vainu skaidrojums — Serbijas attiecības ar bijušajām Dienvidslāvijas valstī m un pasauli kopumā. Šajā periodā Serbijas politiķi centās ietekmēt masu mediju pausto informāciju, lai pasaule neuzzinātu par situāciju Serbijā un Balkānu reģionā. Tādēļ joprojām mums ir daudz jautājumu un salīdzinoši maz atbilžu par to, kas bija Balkānu karš un kādēļ tas norisinājās. Šāds informācijas vakuums, iespējams, ir ietekmējis arī tagadējo Serbijas ārpolitiku un apgrūtinājis valsts iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Tomēr ne tikai informācijas nepieejamība apgrūtina Serbijas ceļu uz ES. Serbija joprojām neatzīst Kosovas neatkarību, negribīgi sadarbojas ar ANO kara tribunālu un nav izpildījusi vairākus ES izvirzītos priekšlikumus, lai 2014. gadā sasniegtu savu lielāko ārpolitisko mērķi — tiktu uzņemta ES. (Ne)spēja atzīt noziegumus ES iekšlietu ministru lēmums atcelt vīzu nepieciešamību Maķedonijai, Melnkalnei un Serbijai stājās spēkā 2009. gada 19. decembrī, un zīmīgi ir tas, ka Serbija tajā pašā dienā iesniedza savu pieteikumu ES. Līdz šim laikam Serbija nespēja atrast piemērotu brīdi, kad iesniegt pieteikumu, baidoties, ka tas paliks nepamanīts un nogulēs uz ES amatpersonu galdiem vairākus gadus. Tomēr pašlaik Serbijas sabiedrībā ir izskanējis viedoklis, ka ES piedāvātie vīzas atvieglojumi un iekļaušana Šengenas „baltajā sarakstā” ir ES mierinājums Serbijas valdībai par to, ka tā, visticamāk, 2014. gadā netiks uzņemta ES valstu saimē.
 Serbijas klātneesamība konferencē neizraisīja valstu līderu sašutumu, kaut arī Serbija ir lielākā valsts Rietumbalkānos. |
Šī gada 20. martā Rietumbalkānu valstu līderi tikās Slovēnijā, lai apspriestu valstu sadarbības uzlabošanas iespējas un uzsvērtu Balkānu valstu nepieciešamību iestāties ES. Konferenci kopīgi organizēja Slovēnijas un Horvātijas valdība, to apmeklēja Albānijas un pārējie bijušās Dienvidslāvijas valstu līderi, izņemot Serbiju. Serbijas prezidents Boriss Tadičs, kurš ielūgumu uz konferenci saņēma jau janvārī, uzvēra — ir nepieņemami, ka Kosova, kura ar vienpusēju lēmumu atdalījās no Serbijas, tiek aicināta uz reģionālajām konferencēm neatkarīgas valsts statusā. Pēc konferences Kosovas premjerministrs Hašims Tači sacīja, ka Kosovai ir tiesības būt neatkarīgai un vienlīdzīgai kā visām pārējām pasaules valstīm. Serbijas klātneesamība konferencē neizraisīja valstu līderu sašutumu, kaut arī Serbija ir lielākā valsts Rietumbalkānos. | Viens no nozīmīgākajiem Serbijas šķēršļiem dalībai ES ir pasīvā sadarbība ar ANO kara tribunālu Hāgā. |
Šis ir lielisks piemērs, lai raksturotu Balkānu valstu attiecības. Viens no nozīmīgākajiem Serbijas šķēršļiem dalībai ES ir pasīvā sadarbība ar ANO kara tribunālu Hāgā. Lai arī 2008. gada 21. jūlijā Belgradā tika arestēts noziegumos pret cilvēci apsūdzētais bijušais Bosnijas serbu līderis Radovans Karadžičs, Serbijai ir nepieciešams pierādīt tās vēlmi sadarboties ar Hāgas tribunālu. Tā kā Starptautiskā krimināltiesa atrodas Nīderlandē, 2008. gada 15. septembrī Amsterdama nolēma bloķēt bloka vienošanos ar Serbiju par tirdzniecību un palīdzību. Šis lēmums paralizēja Serbijas iespēju iesniegt oficiālu pieteikumu iestājai ES.
Savukārt šā gada 27. martā Serbijas parlamenta dienaskārtībā izskatīšanai tika iekļauts lēmums par Srebreņicas slaktiņa nosodīšanu. Saskaņā ar to, Serbijas parlaments asi nosoda 1995. gada noziegumus Srebreņicā, kad tika nogalināti vairāk nekā 8000 cilvēku. Sociālisti uzskata, ka noziegumi ir jānosoda pilnībā, tāpat tiek uzsvērts, ka nepieciešama atsevišķai deklarācijai, ka attiecas uz noziegumiem pret serbiem. Rezolūcija tika pieņemta 25. aprīlī, toties jau vairāki eksperti ir pauduši nosodījumu, jo tā attiecas tikai uz Srebreņicas slaktiņu, nevis nosoda visus Serbijas policijas un armijas pastrādātos noziegumus. Šī gada 10. maijā Serbijā tika atklāti masu kapi, kuros, visticamāk, atrodas 1998.–1999. gadā konfliktā nogalinātie Kosovas albāņi. Kopumā kopš 2001. gada ir atrasti četri masu kapi, kuros bija apglabāti aptuveni 1100 cilvēku. Tomēr Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls (ICTFY) 1999. gada ziņojumā Etniskā tīrīšana Kosovā uzsver, ka kopumā nogalināto cilvēku skaits varētu pārsniegt 11 000. Skepses iemesls — Kosova | Serbu atbalsts ES kritās, kad vairākas dalībvalstis atzina Kosovas neatkarību |
Serbijas eiroskeptiķi uzskata, ka, iestājoties ES, Serbija zaudēs savu nacionālo identitāti, kultūru, valodu un tradīcijas. Tāpat plaši izplatīts ir viedoklis, ka, esot ES sastāvā, Serbijai nebūs savu balsstiesību, un ir pārliecība, ka visus nozīmīgos lēmumus pieņems tikai „vecās” savienības dalībvalstis, neiepazīstoties ar Serbijas stāvokli un nepieciešamībām. Eiroskeptiķi arī uzsver, ka Serbija, visticamāk, netiks uzņemta ES dalībvalstu saimē, kamēr nebūs nokārots Kosovas jautājums. Līdzīgu viedokli izsaka arī Serbijas nacionālisti, kuri uzskata, ka Kosovas nākotne ir tikai Serbijas sastāvā un, lai to panāktu, ir nepieciešams lietot militāru spēku. Tomēr jāatceras, ka 2008. gada 17. februārī Kosova pašpasludināja neatkarību no Serbijas un serbu centieni neatzīt Kosovas neatkarību ir piedzīvojuši neveiksmes, kuras ir ietekmējušas arī Serbijas ārpolitiku ar ES dalībvalstīm. Serbu atbalsts ES kritās, kad vairākas dalībvalstis atzina Kosovas neatkarību, un pašlaik Serbija ir panākusi vienošanos, ka tās integrācijas jautājumi netiks skatīti kopā ar Kosovas nākotnes statusa noteikšanu. 2008. gada 18. februārī Kosovas neatkarību atzina Afganistāna, un kopumā to ir atzinušas 69 Apvienoto Nāciju dalībvalstis, arī Latvija.
Uz jautājumu, vai Serbijas Republika ir gatava iestāties ES, neņemot vērā nesaskaņas ar Kosovu un sadarbību ar ANO kara tribunālu Hāgā, Serbijas Stratēģisko pētījumu centra direktors un ekonomikas profesors Slobodans Neskovičs raksta autoram atbild: „Serbijai joprojām nav stratēģijas valsts interešu aizsardzībai. Tāda ir visām pasaules valstīm. Valsts drošības stratēģija tika pieņemta, bet tā prasa daudz korekciju un joprojām ir nepilnīga. Serbijai būtu jāīsteno valsts pārvaldes reforma, un tā ir jāsāk no pašas augšas — no galvenajām iestādēm, kabinetiem un atbildīgajiem.” Profesors Neskovičs piebilst, ka Serbijai joprojām nav plāna reģionalizācijas īstenošanai, kā to ir ierosinājusi ES. „Serbija vēlas ieviest reģionalizācijas politiku, kuras pamatā iedzīvotāji varētu radīt reģiona sastāvu līdzīgi kā Spānijā,” piebilst Neskovičs.
Krievijas pastāvīgais pārstāvis NATO Dmitrijs Ragozins sacīja, ka Serbijai būs jāatsakās no Kosovas, ja tā turpinās izteikt vēlmi pievienoties NATO. Ja tā nenotiks, Krievija būs spiesta pārskatīt savu nostāju Kosovas jautājumā.[1] Serbijas ārlietu ministrs Vuks Jeremičs norāda, ka Kosovas jautājuma atrisināšana nav tikai Serbijas interesēs, un pauž pārliecību, ka tā būs arī daļa no ES oficiālās politikas. [2]
Jauniešu alkas nokļūt ārpusē No 1. februāra ES sāka īstenot pagaidu tirdzniecības nolīgumu starp Serbiju un ES, un tā mērķis — sešu gadu laikā izveidot brīvās tirdzniecības zonu. Pastāv piecas galvenās jomas, uz kurām attiecas nolīgums: tirdzniecības liberalizācija, konkurence, intelektuālais īpašums, tranzīta pārvadājumi un valsts atbalsta kontrole. Serbija nav pietiekami izmantojusi iespēju eksportēt savus produktus uz ES dalībvalstīm. „Beznodokļu eksports uz ES dalībvalstu tirgu ir Serbijas klupšanas akmens galvenokārt tāpēc, ka produktiem netiek negarantēta atbilstoša kvalitāte,” uzskata ES delegācijas vadītājs Serbijā Vincents Degerts. Lielākoties tas ir Serbijas iekšpolitikas lēmums, kas atkarīgs arī no Serbijas ekonomiskās politikas reformas, lai uzlabotu ražošanas standartus. Serbijas iestāšanos ES kavē arī tās nesenā vēsture — 1999. gada Serbijas bombardēšana ir radījusi lielu daudzumu kodolatkritumu un Serbijai nav vidēja termiņa plāna, lai veicinātu ekoloģijas attīstību, kā to pieprasa ES. Turklāt, Serbija vēl nav īstenojusi visas prasības ISO standartiem. | Ja pasaules gals tiešām pienāks 2012. gadā, es ceru, ka vismaz līdz tam Serbija tiks atzīta par ES kandidātvalsti. |
ES lēmums atcelt vīzu nepieciešamību Serbijai radīja lielu Serbijas jauniešu atbalstu ES politikai. Lielākā daļa no viņiem nekad nav bijusi ārpus Serbijas robežām, kas ir radījis kultūras un informācijas vakuumu. Lielākoties Serbijā ir pārliecinošs atbalsts iestājai ES. Pagājušā gada novembrī veiktajā aptaujā 70% serbu norādīja, ka viņu valsts nākotne ir ES. Serbija rūpīgi cenšas izvērtēt arī citu valstu centienus iestāties savienībā, lai nepieļautu citu valstu kļūdas un paātrinātu iestāšanās procesu. Hermans Van Rompejs, ES prezidents, ir izteicies, ka „Turcija nav Eiropas daļa, un nekad tāda nebūs.” Šāda ES paplašināšanās nostāja var ietekmēt arī Balkānu reģionu. ES varētu izvirzīt stingrākas prasības un nosacījumus jaunajām kandidātvalstīm, turklāt joprojām liela daļa ES dalībvalstu iedzīvotāju ir skeptiski noskaņoti pret jaunu valstu uzņemšanu blokā. Intervijā profesors Slobodans Neskovičs piebilst: „Acīmredzot mēs nesaprotam viens otru. Ja pasaules gals tiešām pienāks 2012. gadā, es ceru, ka vismaz līdz tam Serbija tiks atzīta par ES kandidātvalsti. Un ja mēs izdzīvotu, Serbijai būtu jānonāk Eiropas valstu saimē, kur ir tās īstā vieta gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski.”_______________________ [1] http://www.b92.net/eng/news/.. [2] http://www.europarl.europa.eu/sides/... 
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu! |
.jpg)
Serbijas īstā vieta Edgars Skvariks