Ko jūs atbildētu uz jautājumu: „Lūdzu raksturojiet, kas, pēc jūsu domām, ir droša vide ikdienas dzīvošanai Latvijā?” Šajā reizē atstāsim malā atbildes par karu un terorismu. Es vairāk domāju par jūsu fizisko un emocionālo drošību ikdienā likumpārkāpumu kontekstā. Piemēram, mani vairāk uztrauc tas, vai ziemā iela, pa kuru vakarā nākšu no darba, būs apgaismota? Vai šodien satikšu kādu no vietējām kompānijām, kuras parasti var novērot, vieglākā vai smagākā alkohola žvingulī izsakām vieglākas vai smagākas piezīmes garāmgājējiem? Vai, šķērsojot gājēju pāreju, visas automašīnas patiešām apstāsies, vai kādai tomēr liksies, ka pagaidīt varu es? Vēl es, iespējams, domāju, vai manas kāpņu telpas pensionāri šodien būs gana modri, lai gadījumā, ja kāds nepiederošais mēģinātu atvērt manas dzīvokļa durvis, to savlaicīgi pamanītu un, cerams, arī paziņotu policijai. Un, cerams, policija uz to arī reaģēs. Jā, un vēl, protams, šobrīd visaktuālākās bažas ir mana velosipēda drošība un jūrmalas smiltīs atstātās mantas, kamēr skrienu pakaļ savai divgadīgajai meitai. Pirmais publiskais plāns — Talsos Reizēm iedomājos — diez, vai arī tie, kas plāno policijas darbu, zina par manu drošības izpratni? Ja ne par manu, tad vismaz par kādas sabiedrības daļas izpratni. Iespējams, ja ministrijas gaiteņos kāds dzīvo atrauti no ikdienas, toties ciešā kontaktā ar statistiku un plānos neietver sabiedrības aspektu, tad tomēr ir cerība, ka policists „uz vietas”, noteikti zina manas bažas. Teiksim, vietējais iecirkņa inspektors zina, ka mana drošības uztvere nesaistās ar organizēto noziedzību, laupīšanām, slepkavībām, krāpšanu, pielietotajiem šaujamieročiem. Taču, vai tiešām, teiksim, iecirkņa inspektors Rīgā zina savas teritorijas iedzīvotāju vajadzības? Ceru, ka, ja ne Rīgā, tad vismaz laukos jau nu noteikti! Kopš 2009. gada vidus Valsts policija īsteno Eiropas Komisijas finansētu projektu Pilotprojekts Talsu rajona policijas pārvaldē — uz sabiedrību vērsts policijas darbs. Projekta mērķis — palielināt sabiedrības uzticību policijai, attīstot sabiedrības un policijas partnerību, policijas darba plānošanā un vērtēšanā iesaistot sabiedrības pārstāvjus un nevalstiskās organizācijas (NVO). Projekta laikā tapis policijas darba plāns Talsu iecirknim[1]. Plāns, pirmkārt, veidots, balstoties uz iedzīvotāju vajadzībām, un, otrkārt, to var izlasīt ikviens iedzīvotājs, jo tas nav ierobežotas pieejamības dokuments. Projekta ieviešanas komanda uzskata, ka iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana un tā reāla izmantošana policijas darba plānā notiek pirmo reizi policijas vēsturē. Un tas policijai ir sniedzis vairākas atziņas. Vissvarīgākā no tām — iedzīvotāju izpratne par to, kādas ir vietējās drošības problēmas, atšķiras no Valsts policijas oficiālās statistikas. Talsu iecirkņa apkalpojamās teritorijas iedzīvotāji Talsu, Rojas un Dundagas novados par problēmām uzskata apgaismojuma trūkumu vai nepietiekamu apgaismojumu, jauniešu kompānijas, alkohola reibumā esošas personas, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kā arī klaiņojošus dzīvniekus un zādzības. Tāpat būtiska sabiedrības sniegtā informācija bija par apkaimes nedrošajām vietām, kā arī par tām teritorijām, kur iedzīvotāji jūtas neomulīgi. Tikmēr policijas 2009. gada statistika liecina, ka, pēc Talsu iecirkņa policistu domām, pirmie pieci svarīgākie noziedzīgu nodarījumu veidi ir zādzības nelielā apmērā, huligānisms, noziedzīgi nodarījumi ceļu satiksmē (braukšana alkohola reibumā un negadījumi, kuros ir cietušie), tīša mantas bojāšana un vardarbība ģimenē. Katrā novadā tika organizētas Talsu iecirkņa policijas darba plāna sabiedriskās apspriešanas, kurās dažādu institūciju pārstāvji tika iepazīstināti ar katra novada iedzīvotāju aptaujas rezultātiem. Tā bija lieliska iespēja policijai parādīt savu darbu, kura rezultāti ir saistoši vairākām institūcijām. Pašvaldība — cilvēks — policija Pēc sabiedrības aptaujas datu apkopošanas vismaz divu institūciju darbinieki bija izbrīnīti. Pirmkārt, Talsu iecirkņa darbinieki bija pārsteigti, ka zādzības, kas, viņuprāt, ir noziedzīgi nodarījumi Nr. 1, sabiedrība uzskata tikai par sesto nozīmīgāko problēmu vietējā teritorijā. Otrkārt, pašvaldības bija pārsteigtas, ka policija vispār veikusi šādu aptauju un ka lielāka daļa no sabiedrības minētajām drošības problēmām ir tieši pašvaldību institūciju kompetencē. Kaut arī organizācijas vai struktūrvienības darba plāna sagatavošana nav ievērības cienīgs notikums, bet gan normāls ikdienas darbs, šoreiz ir mazliet citādi. Šī nelielā vietējās nozīmes plāna veidošanas laikā radās vairāki secinājumi. Pirmais. Sabiedrība būtībā uzrādīja, kuram jābūt galvenajam spēlētājam iedzīvotāju ikdienas drošības problēmu risināšanā, un tā ir pašvaldība. Policija nenoņem no sevis atbildību, bet gan kļūst par koordinējošu institūciju drošības problēmu risināšanā. Kaut arī pašvaldībai sabiedriskās drošības uzlabošanā ir būtiska loma, tomēr tikpat nozīmīgs partneris ir pats cilvēks. Katram pašam jāiegulda laiks un resursi savas un apkārtējo drošības stiprināšanā, piemēram, kaut vai pašam mainot kāpņutelpas spuldzīti, ierīkojot gaismas sensorus pie privātajām un daudzdzīvokļu mājām, pieskatot savas mantas, rūpējoties par mājdzīvniekiem. Savukārt Valsts policijai, kurai ir visvairāk informācijas par noziedzīgajiem nodarījumiem, to struktūru, dinamiku, prevenciju, jābūt kā koordinējošajai institūcijai problēmu risināšanā. Jo iedzīvotāji policijā vēršas tad, ja jūt savas drošības apdraudējumu. Nedomāju, ka policijai būtu jārūpējas par ielu apgaismojumu, bet tai būtu jāpieliek visas pūles, lai sadarbībā ar pašvaldību izvēlētos katrai teritorijai atbilstošākos apgaismojuma ieslēgšanas/atslēgšanas laikus ziemas tumšajā periodā, ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības un analizējot noziedzīgu nodarījumu tendences. Valsts policijai arī būtu jāsniedz zināšanas iedzīvotājiem, piemēram, par to, kā pasargāt sava īpašuma drošību. Otrais. Tā vietā, lai milzīgas pūles ieguldītu statistikas apkopošanā, tikpat lielas pūles būtu jāvelta arī, stiprinot katra iedzīvotāja zināšanas un atbildību par savu personisko drošību. Vai mums ar bažām jāuztver reģistrēto noziedzīgo nodarījumu pieaugums, ja patiesībā tam ir maza saikne ar iedzīvotāju drošības izjūtu (vismaz Talsu iecirkņa gadījumā)? Nenoliedzu — statistika vienmēr ir bijusi un būs viens no policijas darba vērtēšanas kritērijiem, jo sevišķi naudas dalītājiem. Taču sabiedrībai kā vienai no pakalpojuma saņēmējām bieži vien nav pietiekamu zināšanu, lai analizētu statistiku. Cilvēkiem visbiežāk nav priekšstata, vai 0,2 % kabatzādzību ir daudz vai maz, bet, ja izrēķinām, ka minētie procenti nozīmē 2000 cietušos, tad tas ir daudz. Trešais. Likumpārkāpumu kontekstā mēs nevaram atstāt bez ievērības antisociālas parādības, kas notiek mums apkārt, — izsistus logus, izdemolētas pieturvietas, grafiti, jauniešus, kas pulcējas un šķietami nepārkāpj likumu, taču mēdz izteikt piezīmes garāmgājiem, un vēl tamlīdzīgas parādības. Lai arī to iekļaušana Talsu iecirkņa darba plānā policijas iekšienē izraisa smīnu, tomēr uzskatu, ka tās dod daudz lielāku ieguldījumu sabiedrības drošības izjūtā nekā organizētās noziedzības vai kontrabandas apkarošana. Kaut arī antisociālas uzvedības kontrole šķietami ir pašvaldības policijas kompetencē, tomēr abiem policijas spēkiem — gan valsts, gan pašvaldības policijai — jāpieliek kopīgas pūles, lai to risinātu. Drošas vides garantēšana ir policijas atbildība, taču bieži vien drošība ir mūsu galvās un ieradumos, nevis tikai reģistrētajos datos. Atšķirīgā drošības izpratne Policijas statistika par noziedzīgajiem nodarījumiem un sabiedrības viedoklis par drošības problēmām dzīvo katrs savu dzīvi un nekrustojas. Latvijā netiek pētīta saikne starp noziedzīgajiem nodarījumiem un sabiedrības drošības izjūtu. Tāpat nav ierastas prakses noskaidrot iedzīvotāju viedokli par aktuālām vietējās sabiedrības drošības problēmām. Citās valstīs tā ir neatņemams policijas darba vērtēšanas un plānošanas aspekts[2]. Protams, pie mums daudz ko nedara, kā citur, un citu valstu prakse jau arī nav visu lietu mērs. Taču, iespējams, ja policija noskaidrotu sabiedrības drošības problēmas un sabiedrības drošības izjūtu, nebūtu jābaidās no tā, ka reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits pieaugtu. Tieši citu valstu prakse rāda — kamēr iedzīvotāji jūtas droši, kamēr cietušie sniedz labas atsauksmes par policijas darbu un kamēr vispār iedzīvotāji ir apmierināti ar policijas darba kvalitāti, tikmēr reģistrētajam noziedzīgo nodarījumu skaitam ir otršķirīga loma. Vismaz ierindas policijas darbinieku pašu, kā arī sabiedrības acīs. Neliels piemērs — 90% Rīgas iedzīvotāji baidās tikt apzagti uz ielas vai sabiedriskā vietā[3]. Pieņemu, ka vērtīgu lietu nozagšana varētu notikt, piemēram, kabatzādzību veidā. Valsts policijas publiskā statistika par šādu noziedzīgu nodarījumu klusē. Policijas iekšējos pasākumos prezentēts, ka 2009. gadā valstī reģistrēto kabatzādzību skaits bija 0,2%[4]. Tātad pietiekami zems rādītājs, lai par to neuztrauktos. Jautājums ir — notiek vai nenotiek kabatzādzības? Pēc statistikas — notiek maz. Taču, iespējams, par visām nemaz neziņo? Vai kabatzādzības ir problēma iedzīvotāju izpratnē? Pēc statistikas — nē, bet pēc drošības izjūtas — jā! Ko iesākt ar šādu dilemmu? Rīgas iedzīvotāju drošumspējas pētījums šobrīd ir vienīgais pētījums, kas mēģinājis vilkt saikni starp iedzīvotāju bailēm un drošības izjūtu, atzīstot, ka bailes ir kā apstāklis, kas vairo nedrošību. Pie tam no pētījuma dalībniekiem reālā noziegumā cietuši bija tikai 17%. Policijas darba plāni Analizējot vienīgos Valsts policijas publiskos materiālus — gada publiskos pārskatus, secināju, ka policijas darba plānošanā mainās uzsvari uz darbības prioritātēm. Līdz 2010. gadam Valsts policija par saviem mērķiem viennozīmīgi izvirzīja sevišķi smagu un smagu noziegumu atklāšanu, kā arī narkotiku izplatīšanas un lietošanas ierobežošanu[5]. Taču 2010. gada darbības plāna mērķi jau iezīmē citas darba prioritātes, iespējams, sabiedrībai tuvākas: „Valsts policijai 2010.gadā ir trīs galvenie uzdevumi — saglabāt darbības kapacitāti noziedzības novēršanai un apkarošanai, reaģēt uz iedzīvotāju iesniegumiem un nodrošināt drošību uz ceļiem. Galvenais mērķis ir saglabāt policijas sniegto pakalpojumu kvalitāti visā valsts teritorijā, tāpēc liela vērība tiks pievērsta sadarbībai ar sabiedrību, policijas darba plānošanai un esošo resursu efektīvai izmantošanai, sevišķi reģionu pārvaldēs — uzlabojot sadarbību iecirkņu un pārvalžu līmeņos”[6] Starp citu, pirmo reizi Valsts policijas mājas lapā publicēts vismaz vienas lapas kopsavilkums par policijas darba plānu 2010. gadam. Arī atskaites par 2008. un 2009. gados padarīto (kā arī iepriekšējos) bija īsti policejiskas un tīri statistiskas. Piemēram, 2008. gada galvenie darbības rezultāti bija reģistrētie noziedzīgie nodarījumi, to dinamika, struktūra, īpaši izceļot slepkavības, laupīšanas, zādzības[7]. Arī 2009. gads iezīmē līdzīgu ainu — reģistrētie noziedzīgie nodarījumi, uzsāktie kriminālprocesi, organizētās noziedzības, narkotiku, cilvēku tirdzniecības, sevišķi smago noziegumu apkarošanas rādītāji[8]. Ļoti gaidu, ko nesīs atskaite par 2010. gadu, jo nospraustais mērķis par policijas darba kvalitāti un sadarbību ar sabiedrību pieprasa arī citus policijas darba vērtēšanas kritērijus. Taču 2009. gada darba plānā ir ietvertais apgalvojums „sabiedrība gaida no valsts un policijas noteiktu rezultātu — drošu vidi”, rada jautājumu, vai policijas zina, kas sabiedrības izpratnē ir droša vide? Man kā iedzīvotājai liekas, ka policijai būtu jānoskaidro sabiedrības vajadzības un tad, balstoties uz tām, jārada savi plānošanas dokumenti. Cita filozofija Valsts policija šobrīd vēl tikai mācās izmantot sabiedrības aptaujās gūtos datus un maziem soļiem ir aizsākusi praksi izmantot tos kā sastāvdaļu sava darba kvalitātes vērtēšanai un iespējamo darba plānu mērķu noteikšanai. 2009. gads Valsts policijai ir bijis patiešām ļoti bagāts dažādiem datiem. Ir veikta jau pieminētā iedzīvotāju aptauja Talsu iecirknī, ir pētījums par sabiedrības uzticību Valsts policijai[9], kā arī ir ievākti un analizēti dati par iedzīvotāju viedokli par policiju kā pakalpojuma sniedzēju. Un tieši šis pēdējais pētījums ir unikāls Latvijā, jo nekad līdz šim nekas tāds nav darīts un nekad vēl policijas funkcijas nav skatītas kā pakalpojums, nemaz nerunājot par to, ka nekad vēl līdz šim nebija mērīta šī pakalpojuma kvalitāte. Tomēr vēl aizvien rodas sajūta, ka dati sistēmas iekšienē tiek uztverti kā kaut kāda teorija un pētnieku vajadzību apmierināšana, nevis kā resurss darba kvalitātes uzlabošanai un institūcijas izaugsmei. Bieži nācies dzirdēt, ka iecirkņu inspektori jau tāpat zinot vietējās problēmas, jo dzīvo taču mazpilsētā vai pat savā apkalpojamajā teritorijā! Taču, kā esam pārliecinājušies, Talsu iecirkņa aptauja šādu pieņēmumu nav apstiprinājusi. Uz sabiedrību orientēts policijas darbs nav tikai PSRS milicijas iecirkņa inspektoru darba metožu nosaukšana citā vārdā, kā to bieži uzskata policijas darbinieki. PSRS laikā visi bija nodarbināti — bija darbs, partijas aktivitātes, bezmaksas iespējas piedalīties dažādos kultūras pulciņos vai sporta aktivitātēs. Un tas arī bija lielākais ieguldījums prevencijā. Šobrīd iecirkņa inspektori paši zina, cik daudz vai, precīzāk, maz laika tiek veltīts īstenai, īpaši — pieaugušo, prevencijai, kas nav tikai atstarotāju dalīšana vai drošības dienas mācību iestādēs. Otrs aspekts uz sabiedrību orientētam policijas darbam ir pietiekoši cilvēkresursi, kas savu laiku ikdienas darbā velta tikai un vienīgi prevencijai un starpinstitūciju sadarbībai. Iespējams, tieši šis faktors ir bijis par klupšanas akmeni līdz šim neveiksmīgajiem centieniem iedzīvināt uz sabiedrību orientētas policijas darba metodes Valsts policijā. Un būtiska atšķirība no šī brīža prakses ir, ka vietējam iedzīvotājam prasa viņa viedokli, noskaidro vajadzības un tad tās kopīgiem spēkiem risina. Uz sabiedrību orientēts policijas darbs ir ne tikai citas darba metodes, bet vispirms tā ir cita organizācijas filozofija. Tomēr ne jau tikai nacionāli, reģionāli vai vietēja mēroga plāni ir garants drošības problēmu risināšanai. Katram pašam ir jāiededz spuldzīte gan savā kāpņu telpā, gan savā prātā un sirdī, lai redzētu tās jomas, kurās mēs katrs varam piedalīties, lai, negaidot tikai uz policiju, kopīgi veidotu drošāku vidi.
________________________________
[1] http://www.talsi.lv/upload_file/policijas_darba_plans_2010_2012.pdf [2] http://www.wypa.org.uk/section-item.asp?sid=7&iid=43 vai http://www.cleveland.police.uk/about-us/Policing-Plan.aspx [3] Baltic Institute of Social Science. Rīgas iedzīvotāju drošumspēja un tās paaugstināšanas iniciatīvas. Pētījuma rezultātu atskaite. 2009. gada septembris – novembris. 12.lpp. [4] Valsts policijas gada pārskata sanāksme 2009. gada 5. februārī [5] http://www.vp.gov.lv/?sadala=189 Dokumentā „Valsts policijas darbības rezultāti 2008.gadā” ietvertas prioritātes 2009. gadam [6] http://www.vp.gov.lv/doc_upl/par_vp_darba_planu2010.doc [7] http://www.vp.gov.lv/doc_upl/publ_parskats_2008.doc [8] http://www.vp.gov.lv/doc_upl/publ_parsk_2009.doc [9] http://www.vp.gov.lv/doc_upl/aptauja_viss.pdf 
Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu! |
